Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Nē, nē, lūdzu, neraizējieties! Mūsu domas par Zemi pilnīgi sakrīt. Iemesls, kura dēļ esmu ieradies … — Gudmens sastomījās, meklēdams vārdus, kas neizklausītos pārāk muļķīgi. — Redziet, es šo to dzirdēju par jūsu planētu un, apsvēris dzirdēto, nospriedu, ka tās droši vien ir pasakas. Bet, ja jums nav iebildumu, es tomēr gribētu uzdot dažus jautājumus.

— Jautājiet, ko vien vēlaties, — Melits augstsirdīgi atļāva. — Varat nešaubīties, ka uz katru jautājumu jūs saņemsit izsmeļošu atbildi.

— Pateicos. Vai tas taisnība, ka jau četrsimt gadu uz Tranajas nav karu?

— Nevis četrsimt, bet sešsimt gadu, — Melits pārlaboja. — Karu nav un arī turpmāk, domājams, nebūs.

— Man stāstīja, ka pie jums neesot noziedzības.

— Fakts.

— Un šeit nav ne policijas, ne tiesu, nav neviena šerifa, izmeklētāja, tiesas izpildītāja vai bendes, nav ne cietumu, ne labošanas darbu nometņu, ne citu ieslodzījuma vietu…

— Tas viss mums nav vajadzīgs, — Melits paskaidroja, — jo nav taču noziegumu.

— Esmu dzirdējis, — Gudmens teica, — ka pie jums nav arī nabadzības.

— Par nabadzību arī es neesmu dzirdējis, — Melits pasmaidīja. — Vai tiešām jūs nevēlaties cigāru?

— Nē, pateicos, — Gudmens, dziji satraukts, paskatījās ministram acīs. — Vai tas nozīmē, ka jūs esat radījuši stabilu ekonomiku, neizmantojot ne sociālistiskas, ne komunistiskas, ne fašistiskas, ne arī birokrātiskas metodes?

— Pilnīgi pareizi, — Melits piekrita.

— Citiem vārdiem, jūsu sabiedrība ir privātīpašnie- ciska, tajā zeļ brīvā iniciatīva, bet varas orgānu uzdevumi reducēti līdz minimumam.

Melits pamāja ar galvu.

— Jā. Planētas valdībai ir samērā nenozīmīgas funkcijas: tai jārūpējas par veciem cilvēkiem, par dabas aizsardzību un tā tālāk.

— Vai tiešām jūs esat atraduši paņēmienu, kā, valdībai neiejaucoties un pat neiekasējot nodokļus, sadalīt bagātības, paņēmienu, kas dod iespēju īstenot katra indivīda vēlēšanos? — Gudmens painteresējās.

— Jā, protams.

— Un vai taisnība, ka Tranajas valdība nepazīst korupciju?

— Absolūti, — Melits sacīja. — Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ mums ir ļoti grūti pierunāt cilvēkus ieņemt jebkuru valsts amatu.

— Tātad kapteinis Sevidžs nav melojis! — Gudmens, vairs nespēdams apslēpt sajūsmu, iesaucās. — Utopija tomēr pastāv!

— Mums šeit patīk, — ministrs bez īpašas kautrības atzinās.

Dziļi ievilcis elpu, Gudmens jautāja:

— Bet vai man atļaus šeit palikt?

— Kāpēc gan ne? — Melits izņēma no rakstāmgalda atvilktnes veidlapu. — Mums nav nekādu imigrācijas ierobežojumu. Sakiet, lūdzu, — kāda ir jūsu profesija?

— Uz Zemes es ibiju robotu konstruktors.

— Šajā nozarē atrast darbu pie mums nav grūti.

Melits sāka aizpildīt veidlapu. Piliens no viņa spalvas nokrita uz papīra un izplūda tintes traipā. Ar nevērīgu rokas kustību ministrs aizmeta spalvu. Tā sašķīda, atstājot uz sienas vēl vienu zilu plankumu.

— Veidlapu aizpildīsim citu reizi, — viņš teica, omulīgi atlaizdamies krēslā. — Es tagad neesmu noskaņots ķēpāties ar tādiem niekiem. Došu jums tikai vienu padomu. Mēs šeit, uz Tranajas, uzskatām, ka esam nonākuši diezgan tuvu Utopijai. Ja nemaldos, tā jūs pats to formulējāt… Taču mūsu valsti nevar saukt par augsti organizētu. Mums nav sarežģīta likumu kodeksa. Mēs dzīvojam, vadoties no dažiem nerakstītiem likumiem vai, ja vēlaties, paražām, ar kurām jūs drīz iepazīsities. Tad, lūk, es gribu jums ieteikt — tā, protams, nav pavēle — šīs paražas ievērot.

— Varat nešaubīties, ser! — Gudmens izjusti sacīja.

— Man nav ne mazākās vēlēšanās apdraudēt jūsu paradīzē valdošo kārtību.

— O, par mums es neraizējos, — Melits iesmējās.

— Šajā gadījumā runa ir par jūsu drošību. Starp citu, iespējams, ka mana sieva arī gribēs jums dot kādu padomu.

Viņš nospieda lielu, sarkanu pogu uz rakstāmgalda. Istabā nez no kurienes pēkšņi radās zilgans spīdums, kas mirkli vēlāk materializējās, pārvērzdamies par skaistu, jaunu sievieti.

— Labrīt, dārgais! — viņa teica Melitām.

— Nu jau drīz būs vakars, — Melits pasmaidīja.

— Dārgā, šis jauneklis atlidojis no Zemes un vēlas dzīvot uz Tranajas. Es viņam devu nepieciešamos padomus. Ko vēl mēs varētu izdarīt viņa labā?

Melita kundze mazliet padomāja, tad jautāja Gudmenam:

— Vai esat precējies?

— Nē.

— Viņš jāiepazīstina ar kadu jauku meiteni, — Melita kundze sacīja. — Vecpuiši pie mums nav sevišķā cieņā, kaut gan dzīvot vecpuišos, saprotams, nav aizliegts. Pagaidiet… Kā būtu, ja mēs iepazīstinātu viņu ar to simpātisko Driganti?

— Viņa ir saderinājusies.

— Tiešām? Vai tad* es tik ilgi būtu atradusies sta- sisā? Dārgais, tas nu gan nav sevišķi prātīgi…

— Es biju aizņemts, — Melits it kā atvainodamies teica.

— Varbūt iepazīstināt jauno cilvēku ar Mīnu Venzi?

— Nav viņa tips.

— Bet Zanna Vleja?

— Lūk, tā ir ideja! — Melits pamirkšķināja Gudmenam. — Apburoša jauna dāma. — Viņš izņēma no

atvilktnes otru pildspalvu, uzrakstīja uz papīra lapiņas adresi un pasniedza Gudmenam. — Sieva piezvanīs, lai Zanna jūs rītvakar gaida.

— Un noteikti apciemojiet mūs! Atnāciet kādreiz uz pusdienām, — Melita kundze piebilda.