Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Borgs paspieda Gudmenam roku un aizgāja. Marvins nogaidīja piecas minūtes, tad piezvanīja šveicaram:

— Pie manis nupat bija apmeklētājs. Kas viņš tāds ir?

— Virsprezidents Borgs, — šveicars atbildēja. — Vai pieņēmāt viņa priekšlikumu?

Gudmens paraustīja plecus. Viņš pēkšņi saprata, ka uz šīs planētas viņu vēl gaida ne viens vien pārsteigums.

Nākamajā rītā Gudmens sastādīja attiecīgā profila uzņēmumu alfabētisku sarakstu un devās meklēt darbu. Sev par brīnumu, viņš konstatēja, ka atrast darbu šeit tiešām nav problēma. Firmas «Abbag» milzīgajā mājas robotu rūpnīcā Marvinu pieņēma nekavējoties, pat lāgā nepāršķirstot viņa dokumentus.

Gudmena jaunais priekšnieks, misters Abags, bija neliela auguma enerģisks vīrs ar varenu sirmu matu ērkuli.

— Priecājos sveikt mūsu saimē cilvēku no planētas Zeme, — Abags teica. — Esmu dzirdējis, ka Zemes ļaudis ir visai atjautīgi, prasmīgi, un tieši tādi mums vajadzīgi. Būšu ar jums atklāts, Gudmen. Jūsu spējas un oriģinālo domāšanas veidu es ceru izmantot firmas labā. Lieta tā, ka šobrīd mēs esam nokļuvuši strupceļā.

— Tehniskas dabas problēma? — Gudmens vaicāja.

— Tūlīt jūs redzēsit.

Caur spiežu cehu, termisko, rcntgenoskopijas un montāžas cehiem Abags ieveda Gudmenu izmēģinājumu zālē. Tā atgādināja virtuves un viesistabas kombināciju. Gar sienām stāvēja desmitiem robotu.

— Izmēģiniet kādu no tiem! — Abags ierosināja.

Gudmens piegāja pie tuvākā robota un palūkojās uz

vadības pulti. Shēma bija diezgan vienkārša, arī vadīt automātu nebija sarežģīti. Viņš lika mašīnai pacelt dažādus priekšmetus, nomazgāt traukus, uzklāt galdu. Robota reakcija bija diezgan precīza, taču drausmīgi lēna. Robotus ar tik lēnu reakciju uz Zemes neražoja jau kādus simt gadus. Tranajieši šinī ziņā acīmredzot bija atpalikuši.

— Tā kā drusku par lēnu, — Gudmens piesardzīgi bilda.

— Jums taisnība, — Abags piekrita. — Ļoti lēni. Es personīgi uzskatu, ka viss ir kārtībā. Taču mūsu realizācijas daļa apgalvo, ka patērētāji vēlas, lai roboti darbotos vēl lēnāk.

— Ko?

— Muļķīgi, vai ne? — Abags teica. — Mums radīsies prāvi zaudējumi, ja mēģināsim robota darbību vēl vairāk palēnināt. Paskatieties uz viņa iekšām.

Gudmens atvēra robota muguras paneli. Kļuva redzams samudžinātu vadu pinums. Taču Gudmens lieliski orientējās mudžeklī. Konstrukcija bija tāda pati kā līdzīgām mašīnām uz Zemes; tajā izmantoja visparastākos, lētos ātras darbības pārnesumus. Taču mehānismā nez kādēļ bija iebūvēti īpaši releji, kas aizturēja signālus, bloki, kas pavājina impulsus, un reduktori.

— Sakiet, lūdzu, — Abags sirdīgi jautāja, — vai robotu darbību iespējams vēl vairāk palēnināt, nesadārdzinot tos vismaz divkārt un vismaz trīskārt nepalielinot korpusa izmērus? Es tiešām nevaru iedomāties, kādus antipilnveidojumus no mums vēl prasīs!

Par spīti visām pūlēm izprast sarunu biedra loģiku, tā šķita Gudmenam tikpat absurda kā mašīnu «anti- pilnveidošanas» koncepcija.

Viņa kolēģi uz Zemes centās radīt robotus ar aizvien ātrākām, plastiskākām un precīzākām reakcijām. Apšaubīt šī attīstības virziena saprātīgumu nebija nekāda pamata, un viņš to arī neapšaubīja.

— Bet tas vēl nav viss, — Abags žēlojās. — Jaunā plastmasa, kuru esam izstrādājuši speciāli šim modelim, diemžēl neatbilst savam uzdevumam. Skatieties!

Viņš piegāja pie robota un iespēra tam pa vēderu. Plastmasas korpuss ieliecās kā skārda bundža. Abags iespēra vēlreiz. Plastmasa ieliecās vēl vairāk, robots iečerkstējās, un tā spuldzītes sāka izmisīgi mirkšķināt. Tikai pēc trešā spēriena automāta korpuss izjuka. Tā iekšas sasprāga ar skaļu blīkšķi un izbira pa visu grīdu.

— Ne sevišķi izturīgs, — Gudmens piezīmēja.

— Gluži otrādi! Par daudz izturīgs … Robotam jā- sašķīst druskās jau no pirmā spēriena. Apdauzījuši kājas pret mehānisma korpusu, mūsu pircēji diez vai izjutīs lielu gandarījumu. Bet sakiet, kā sintezēt tādu plastmasu, kas izturētu parastās slodzes (nedrīkst taču pieļaut, lai roboti izjūk nejauši) un tanī pašā laikā sašķīstu gabalos, kad to vēlēsies patērētājs?

— Pagaidiet, — Gudmens iebilda. — Es kaut ko nesaprotu. Jūs apzinīgi palēnināt robotu reakcijas, lai tie kaitinātu cilvēkus un lai cilvēki tos pēc tam iznīci-, nātu?

Abags sarauca uzacis.

— Nu, protams!

— Bet kāpēc?

— Tiesa, jūs šeit esat nesen, — Abags teica. — = Bet to taču zina pat bērni! Tas ir pamatu pamats.

— Es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs man šos pamatus izskaidrotu.

Abags nopūtās.

— Visupirms, es ceru, jūs saprotat, ka ikviens mehānisms lielākā vai mazākā mērā kaitina cilvēkus. Lai gan dažkārt neapzināti, būtībā cilvēki tomēr neuzticas mašīnām. Psihologi to dēvē par dzīvības instinktīvo reakciju uz pseidodzīvību. Vai piekrītat?