Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Pa labi no viņa teltij līdzīgs reklāmas stabs izaicinoši vēstīja:

KAISLE UZ VENĒRAS!

DOKUMENTĀLS PĀRSKATS PAR ZAĻĀS ELLES IEMĪTNIEKU DZIMUMDZĪVI…

SATRIECOSI ATMASKOJUMI!

Saimons gribēja iegriezties šajā kinoteātri, bet tad pamanīja, ka ielas pretējā pusē rāda filmu par karu.

SAUĻU SĀVALDITĀJI!

LENTE VELTĪTA KOSMISKĀS KARA FLOTES VELNIŠĶĪGI DROSMĪGAJIEM ZĒNIEM.

Turpat blakus cits plakāts vilināja: TARZĀNS PIEVEIC SATURNA VAMPĪRUS!

Tarzans — viņš miglaini atcerejas, ka šo vardu sastapis kādā grāmatā, — laikam bija viens no Zemes mitoloģiskajiem varoņiem.

Tas viss bija brīnišķīgi, bet viņu neapšaubāmi gaidīja vēl satraucošāki pārsteigumi! Saimona uzmanību saistīja neskaitāmi mazi veikaliņi, kur varēja iegādāties visu pasauļu iecienītākos ēdienus un it īpaši tādus Zemes nacionālos gardumus kā picca, karsti cīsiņi, spageti un kniši. Turpat bija veikali, kuros pārdeva nocenotus kosmonautu tērpus, un citi veikali, kuros pārdeva tikai dzērienus.

Elfreds nezināja, ar ko labāk iesākt, bet tad pēkšņi aiz muguras sadzirdēja ložmetēja tarkšķus un strauji pagriezās.

Tur, izrādās, bija šautuve — gara, pašaura, spilgti izkrāsota galerija ar leti vidukļa līmenī. Saimnieks, tumšādains resnītis ar kārpu zoda vidū, sēdēja uz augsta ķebļa un uzsmaidīja Saimonam.

— Vai nevēlaties izmēģināt laimi?

Elfreds iegāja šautuvē un galerijas pretējā galā parasto mērķu vietā ieraudzīja ložu caururbtos krēslos četras vairāk nekā trūcīgi ģērbtas sievietes. Uz pieres un krūtīm katrai bija uzkrāsoti nelieli melni aplīši.

— Vai tad te šauj ar īstām lodēm? — Saimons jautāja.

— Protams, — saimnieks atbildēja. — Nepatiesa vai pārspīlēta reklāma pie mums kategoriski aizliegta. īstas lodes un tikpat īstas meičas! Nāc iekšā un nolaid no kātiem, kuru vien gribi!

Pirmā sieviete uzmundrināja viņu:

— Drošāk, drošāk, mīlulīt! Varu derēt, ka netrāpīsi!

Otra iespiedzās:

— Tāds netrāpīs pat kosmokreiserim!

— Liecieties mierā, viņš ir puika uz goda! — kliedza trešā. — Nāc nu, puisīt, pierādi, ka tu esi ko vērts!

Berzēdams pieri, Saimons centās apslēpt mulsumu. Galu galā tā bija Zeme, kur atļauts itin viss, kas dod ienākumus.

Viņš jautāja:

— Vai ir arī tādas šautuves, kur mērķu vietā izmanto vīriešus?

— Protams, — saimnieks paskaidroja. — Bet tu taču neesi izvirtulis, vai ne?

— Ko jūs! Nekādā gadījumā …

— Tad jau laikam būsi no citas planētas.

— Jā, bet kā jūs uzminējāt?

— Pēc uzvalka. Pēc uzvalka to vienmēr var pateikt. — Resnītis pievēra, acis un dziedoši novilka: — Sanāk, kungi, sanāk! Nošaujiet sievieti, un tūlīt jūs atbrīvosities no apspiesto vēlmju sloga! Nospiediet mēlīti, un jūs jutīsit, kā izgaist ilgi krātais naids! Tas palīdz labāk par kautiņu! Labāk par iedzeršanu! Sanāk, kungi, sanāk! Nošaujiet sievietih

Saimons jautāja vienai no meitenēm:

— Vai pēc nošaušanas jūs tiešām esat beigta?

— Ir gan stulbenis! — Meiča saviebās.

— Bet šoks …

Viņa paraustīja plecus.

— Šis darbs nav no sliktākajiem.

Saimons gribēja pajautāt, kas gan var būt vēl sliktāks, kad saimnieks, pārliecies pāri letei, viņam konfidenciāli teica:

— Se, draudziņ, paskaties, kas par mantiņu!

Elfreds palūkojās zem letes un ieraudzīja nelielu ložmetēju.

— Par smieklīgi zemu cenu, — saimnieks pačukstēja, — atļaušu tev parotaļāties ar tomiju. Vari sašķaidīt visu būdu, notriekt armatūru, pārvērst sienas par sietu. Šis daikts šauj ar četrdesmit piektā kalibra lodēm; atsitiens, draudziņ, kā mūļa spēriens. Patrici- nājis tomiju, vismaz jutīsi, ka esi šāvis.

— Tas mani neinteresē, — Saimons stingri noteica.

— Labi. Sameklēšu tev kādu pārīti granātu. Šķembu granātas, protams. Tu varētu …

— Nē!

— Samaksā kā nakas, — saimnieks turpināja, — un, ja jau tev tāda gaume, nolaid no kātiem kaut vai mani pašu! Lai gan, atklāti sakot, es nebūtu domājis … Nu ko, ar mieru?

— Nē! Tas ir pretīgi!

Saimnieks vienaldzīgi pavērās klientā.

— Pašreiz nav noskaņojuma? Labi. Šī būda darbojas nepārtraukti divdesmit četras stundas. Tiksimies vēlāk, veco zēn!

— Nekad! — Elfreds nomurmināja aiziedams.

— Gaidām tevi, mīlulīt! — viena no sievietēm nokliedza viņam pakaļ.

Saimons devās uz atspirdzinājumu kiosku un pasūtīja glāzīti koka-kolas. Viņam trīcēja rokas. Ar pūlēm

nomierinājies, viņš sev atgādināja, ka Zemi nedrīkst vērtēt ar ierasto mērauklu. Ja cilvēkiem šeit patīk nogalināt citus un paši nogalināmie pret to neiebilst, kāds viņam pamats protestēt?

Bet varbūt tomēr vajadzētu?

No šīm pārdomām vrņu iztraucēja sauciens:

— Hello, jaunais cilvēk!

Atskatījies Saimons ieraudzīja platā lietus mētelī tērpušos vīreli ar krunkainu seju un šaudīgām ačtelēm.

— Iebraucējs, ko? — vīrelis, nostājies viņam cieši blakus, jautāja.

— Jā, — Elfreds atzinās. — Bet kā jūs to uzzinājāt?

— Pēc kurpēm. Es vienmer skatos uz kurpēm. Ka jums patīk mūsu planētiņa?

— Esmu, hm … mazliet apmulsis, — Saimons piesardzīgi iesāka. — Es gribu teikt, ka negaidīju… nu, vārdu sakot…

— Skaidrs, — vīrelis viņu pārtrauca. — Tu esi ideālists. Pietiek paskatīties uz tavu godīgo seju, draudziņ, "lai tas uzreiz kļūtu skaidrs. Un tu atlidoji uz Zemi ar

noteiktu mērķi, vai ne?

Saimons palocīja galvu. Vīrelis turpināja: