Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Lūdzu, — misters Teits mierinoši teica, — mēģiniet savaldīties!

— Es negribu, — Saimons kliedza. — Man vajadzīga Penija!

— Peniju jūs vairs neredzēsit, — misters Teits kategoriski paziņoja. — Un, lūdzu, nerīkojiet šeit scēnas!

— Jūs gribat izspiest no manis vairāk naudas? — Saimons nodārdināja. — Lai notiek, es samaksāšu. Cik man jāmaksā, lai izrautu viņu no jūsu ķetnām? — Elfreds izvilka maku un nosvieda to uz galda.

Ar rādītājpirkstu nicīgi pabikstījis ādas maciņu, misters Teits sacīja:

— Lieciet to atpakaļ kabatā! Mēs esam veca, cienījama firma. Un, ja vēlreiz pacelsit balsi, es būšu spiests jūs no šejienes izsviest.

Saimons ar pūlēm nomierinājās, iebāza maku kabatā un apsēdās. Tad dziļi ievilka elpu un ļoti mierīgi teica:

— Atvainojiet.

— Tā jau ir cita runa, — sacīja misters Teits. — Es nevienam nejaušu kliegt uz mani. Taču, ja būsit prātīgs, mēs, jādomā, vienosimies. Vārdu sakot, ko īsti jūs vēlaties?

— Ko vēlos? — Saimons atkal paaugstināja balsi, taču tūdaļ savaldījās un turpināja: — Mēs mīlam viens otru!

— Par to neviens nešaubās.

— Tad kāpēc jūs gribat mūs izšķirt?

— Piedodiet, jūsu vārdos nav loģikas, — misters Teits iebilda. — Mīlestība ir burvīga intermēdija, atpūta, kas labvēlīgi ietekmē intelektu, cilvēka personību, hormonālo līdzsvaru un sejas krāsu. Bet vai tādēļ kāds gribēs paildzināt šīs jūtas?

— Es gribu, — Saimons sacīja. — Šī mīlestība ir sevišķa, vienreizēja …

— Tādas ir visas, — misters Teits paskaidroja, — jo visas tiek producētas vienādi.

— Kā to saprast? _

— Vai tiešām jūs nekad neesat dzirdējis par mūsu tehnoloģiju?

— Nē, — Saimons atbildēja. — Es domāju, ka tā bija … dabiska mīlestība.

Misters Teits pakratīja galvu.

— Jau pirms vairākiem gadsimtiem, drīz pēc tehniskās revolūcijas, mēs atteicāmies no dabiskās izlases. Tā darbojas pārāk lēni un ir komerciāli neizdevīga. Kam vajadzīga tāda ķēpa, ja, ietekmējot refleksus un stimulējot noteiktus smadzeņu centrus, mēs varam izraisīt cilvēkā jebkuras jūtas? Par rezultātu jūs pats varējāt pārliecināties. Mēs izanalizējām jūsu intīmās tieksmes, kurām vislabāk atbilst Penijas somatotips, un tas padarīja jūsu mīlestību pilnīgu. Šiem faktoriem allaž pievienojam krēslainu jūras krastu, romantisku mēnesnīcu un blāvu rītausmu …

— Tātad viņu varēja piespiest iemīlēt kuru katru vīrieti, — Saimons lēni teica.

— Nē, viņai varēja iedvest mīlestību uz kuru katru vīrieti, — misters Teits pārlaboja.

— Ak dievs, kā gan viņa nokļuvusi šai drausmīgajā iestādē? — Saimons jautāja.

— Atnāca un noslēdza līgumu, tāpat kā citas, — Teits sacīja. — Tas ir ļoti labi apmaksāts darbs. Pēc līguma notecēšanas mēs atdosim meitenei viņas sākotnējo personību absolūti neskartu! Bet kāpēc jūs šo darbu uzskatāt par briesmīgu? Mīlestībā nav nekā nosodāma.

— Tā nebija mīlestība! — Saimons iebrēcās.

— Bija, varat nešaubīties! īsta, oriģināla manta! Gluži objektīvas pētniecības firmas pārbaudīja tās kvalitāti, salīdzinot ar dabisko mīlestību. Un visos gadījumos mūsu producētās jūtas izrādījās dziļākas, kaislīgākas, emocionāli intensīvākas, vērienīgākas …

Saimons cieši samiedza, pēc tam atvēra acis un teica:

— Klausieties! Mani neinteresē jūsu zinātniskie izmēģinājumi. Es mīlu viņu, viņa mīl mani. Visam pārējam nav nozīmes. Ļaujiet man ar viņu parunāt! Es gribu viņu apprecēt!

Misters Teits nepatikā saviebās.

— Bet, cilvēkbērns, nāciet taču pie prāta! Vai tiešām jūs gribētu precēties ar tādu meiteni?! Galu galā, ja jūs interesē laulības, arī to var nokārtot. Es labprāt noorganizēšu jums idillisku un gandrīz stihisku iepazīšanos ar jaunavu, kuras neskartību garantē valsts inspekcija …

— Nē! Es mīlu Peniju! Ļaujiet man vismaz parunāt ar viņu!

— Tas diemžēl nav iespējams, — misters Teits atbildēja.

— Kāpēc?

Misters Teits nospieda pogu uz rakstāmgalda.

— Tāpēc, ka mēs esam anulējuši iepriekšējo hipnotisko programmu. Penija pašlaik mīl citu.

Un tad Saimonam viss kļuva skaidrs. Viņš saprata, ka šai mirklī Penija uzlūko citu ar to pašu kaisli, kādu viņš bija pazinis, ka viņa izjūt pret citu to pašu visaptverošo, bezgalīgo mīlestību, kuru objektīvas pētniecības firmas bija atzinušas par visādā ziņā kvalitatīvāku salīdzinājumā ar vecmodīgo, komerciāli neizdevīgo dabisko izlasi, un ka tai pašā krēslainajā jūras krastā, kas minēts reklāmas brošūrā …

Viņš palēcās uz priekšu, izstiepis rokas pret Teita kaklu. Divi kalpotāji, kas tikko bija ienākuši kabinetā, sagrāba viņu un izveda pa durvīm.

— Iegaumējiet! — Teits uzsauca Elfredam. — Tas ne mazā-kajā mērā nemazina jūsu atmiņu vērtību.

Un, lai cik tas bija pretīgi, Saimons zināja, ka Teita vārdi atbilst patiesībai.

Mirkli vēlāk viņš atģidās jau uz ielas.

Viņa pirmā vēlēšanās bija iespējami ātrāk aizmukt no Zemes, kur par nepraktiskajiem niekiem vajadzēja maksāt dārgāk, nekā normāls cilvēks varēja atļauties. Viņš ātri aizsoļoja pa ietvi, un Penija it kā soļoja viņam līdzās, un meitenes seja staroja mīlestībā, kas bija pieejama … katram pretimnācējam.

Un, gluži dabiski, viņš nepagāja garām šautuvei.

— Vai neizmēģināsi laimi? — saimnieks jautāja.

— Pielādē! — Elfreds Saimons pavēlēja.