Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

RITUĀLS

Atlēkšojis līdz Vecākā dziesminieka būdai, Akīnobobs uzsāka Svarīgā vēstījuma deju un, ritmiski plīkšķinādams asti f)a zemi, pavadīja to ar atbilstošām skaņām. Vecākais dziesminieks parādījās durvju ailē; sakrustojis rokas uz krūtīm un apvijis asti ap pleciem, viņš nostājās Vērīgā klausītāja pozā.

— Atlidojis dievu kuģis, — paziņoja Akīnobobs, mīņādamies svinīgajam gadījumam piemērotā dejas solī.

— Tiešām? — jautāja Vecākais dziesminieks, atzinīgi pašķielējis uz Akīnoboba izsmalcinātajiem žestiem. Lūk, īstas manieres un nevis kaut kādas nožēlojamas, nevīžīgi vienkāršotas kustības, ko ieteic Elhonas ķeceru mācība!

— Kuģis no dievišķa, īsta metāla! — jūsmīgi kliedza Akīnobobs.

— Lai slavēti dievi! — ar pūlēm apspiezdams satraukumu, ceremoniāli teica Vecākais dziesminieks. — Beidzot tas noticis! Dievi ir atgriezušies! Sasauc ļaudis …

Akīnobobs devās uz ciema laukumu un nodejoja tur Sapulcēšanās deju. Vecākais dziesminieks aizdedzināja šķipsnu svētīto smaržvielu, noberza asti ar smiltīm un, tādējādi šķīstījies, teciņus aizskrēja vadīt Apsveikšanas ceremoniju.

Dievu kuģis — milzīgs nomelnējuša, apskrambāta metāla cilindrs — bija nolaidies mazā ielejā. Sapulcējušies goddevīgā attālumā no kuģa, ciema iedzīvotāji izveidoja simbolisku figūru, kura nozīmēja «Kopīgs Sveiciens Visiem Dieviem».

Kuģis atvērās, un no tā izsteberēja divi dievi.

Vecākais dziesminieks pēc izskata viņus tūdaļ pazina. Pirms apmēram pieciem tūkstošiem gadu sarakstītajā Dižajā dievu grāmatā bija minēti visi iespējamie dievību veidi: lieli un mazi dievi, spārnoti un pakavoti dievi, vienrocīgi, divrocīgi un trīsrocīgi dievi, dievi ar taustekļiem un zvīņām un vēl neskaitāmas citas formas, kādās dievībai labpatīk rādīties.

Katra tipa dievība, kā zināms, jāsveic ar īpašu, tai vien domātu Apsveikšanas ceremoniju, ja tieši tā bija noteikts Dižajā dievu grāmatā.

Vecākais dziesminieks tūdaļ pamanīja, ka šie ir divkājaini, divrocīgi un bezastaini dievi. Viņš steigšus pārkārtoja savus ciltsbrāļus, lai izveidotu pareizo figūru.

— Ar ko sāksim? — godbijīgi ieklepojies, jautāja Glets, kuru ciema ļaudis pazina kā Jaunāko dziesminieku.

Vecākais pārmetoši sarauca uzacis.

— Pats par sevi saprotams, ar Nolaišanās atļaujas deju! — viņš atbildēja, cienīgi izrunādams noslēpumainos vārdus, kas jau sen bija zaudējuši savu reālo jēgu.

— Vai patiesi? — Glets nepārprotami nicīgi pakasīja ar asti kaklu. — Pēc Elhonas priekšrakstiem, vajadzētu sākt ar dzīrēm un mielastu.

Vecākais dziesminieks novērsās, klaji izteikdams savu neapmierinātību. Kamēr vadības groži atradīsies viņa rokās, nebūs nekādu kompromisu ar Elhonas mācību — šo jaunmodīgo ķecerību, kas radusies pirms nepilniem trīstūkstoš gadiem!

Jaunākajam dziesminiekam neatlika nekas cits kā atgriezties dejotāju rindās. «Vai nav smieklīgi,» viņš domāja, «ka tik iesīkstējis konservators kā Vecākais dziesminieks nosaka deju politiku! Tai laikā, kad sen jau ir pierādīts …»

No kuģa izkāpušie dievi tikmēr bija sākuši kustēties. Šūpodamies uz tievām kājām, viņi centās noturēt līdzsvaru. Viens no viņiem paspēra dažus soļus uz priekšu, paklupa un nokrita garšļaukus. Otrs palīdzēja tam piecelties, bet tūdaļ nokrita pats. Lēnām, ar redzamām pūlēm viņš uzrausās stāvus.

Tas viss izskatījās pārsteidzoši dabiski.

— Dievi mums apliecina savu labvēlību! — iesaucās Vecākais dziesminieks. — Nekavējoties sāciet Nolaišanās atļaujas deju …

Plīkšķinādami astes pa zemi, līksmi klepodami un riedami, iedzimtie sagriezās dejas virpulī. Pēc tam saskaņā ar ceremoniāla prasībām dievus novietoja uz nestuvēm, kas bija pītas no dievkoku zariem, un aiznesa uz Svēto pauguru.

— Parunāsim nopietni, — panācis Vecāko dziesminieku, sacīja Glets. — Tā kā šī ir dievu pirmā parādīšanās pēc gadu tūkstošiem, man šķiet, būtu saprātīgi šoreiz pielietot Elhonas ieteikto rituālu. Katram gadījumam …

— Nē, — moži rikšodams uz sešām kājām, iebilda Vecākais dziesminieks. — Vienīgās pareizās ceremonijas ir aprakstītas senajā Rituāla grāmatā.

— Zinu, — Glets nepiekāpās, — tomēr kaitēt tas nevarētu …

— Nekad! — Vecākais stingri noteica. — Katra dievība jāsagaida ar Nolaišanās atļaujas deju. Pēc tam jāizpilda Dispečera apstiprinājuma deja, Muitas pārbaudes deja, Kravas izkraušanas deja un Medicīniskās apskates deja. — Ar dziļu aizrautību un bijību viņš izrunāja šos senos, noslēpumainos vārdus. — Tad un tikai tad ir kārta dzīrēm.

Uz pītajām zaru nestuvēm abi dievi stenēja un gurdi kustināja locekļus. Glets zināja, ka viņi patlaban dejo Mirstīgo sāpju un ciešanu deju, tādējādi vēlreiz apliecinādami līdzjūtību un tuvību saviem pielūdzējiem.

Viss bija it kā vārdu pa vārdam norakstīts no Pēdējās parādīšanās gramatas. Tomēr Gletu pārsteidza, cik lieliski šie dievi prot notēlot mirstīgo jūtas. Lūkojoties uz viņiem, tiešām varēja domāt, ka viņi beidzas vai nost aiz slāpēm un izsalkuma.

Par šo domu viņš pasmaidīja. Kam gan nav zināms, ka dievi nespēj just ne izsalkumu, nedz slāpes!