Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

— Pamēģiniet uz brītiņu aplūkot situāciju no cita viedokļa, — Glets teica Vecākajam dziesminiekam. — Šobrīd vissvarīgākais — izvairīties no liktenīgās kļūdas, kuru mūsu senči izdarījuši Kosmisko lidojumu dienās. Vai ne?

— Protams, — Vecākais dziesminieks atbildēja un, sadzirdējis svētajos rakstos daudzkārt minēto Zelta laikmeta nosaukumu, ceremoniāli paklanījās. Pirms pieciem tūkstošiem gadu viņa tauta bija piedzīvojusi varenu uzplaukumu; toreiz dievi bieži ciemojās šajā pasaulē. Tad, spriežot pēc nostāstiem, senči, izpildot rituālu, reiz kļūdījās un viņu pasaule tika nodota Aizmirstībai. Kopš tā laika dievi pie viņiem vairs nerādījās.

— Ja mūsu ceremonijas dieviem būs tīkamas, — Vecākais dziesminieks sacīja, — tie atcels Aizmirstības lāstu. Parādīsies arī citi dievi, un viss atkal būs kā sirmajā senatnē.

— Pilnīgi pareizi. Bet Elhona bija pēdējais, kas redzēja dzīvu dievu. Un viņš jau nu noteikti zināja, ko dara, ieteikdams mums vispirms sarīkot dzīres un tikai pēc tam uzsākt ceremonijas.

— Elhonas mācība ir ķecerīga, — Vecākais iebilda.

Jaunākajam dziesminiekam vismaz simto reizi ienāca

prātā, ka laiks atmest liekulību, pašam pārņemt varu un nekavējoties piedāvāt dieviem svēto ūdeni, kā arī dzīru mielastu. Daudzi ciema iedzīvotāji klusībā taču bija Elhonas piekritēji…

Tomēr pagaidām viņš nolēma atturēties no šādas rīcības. Vecākā dziesminieka pozīcijas vēl bija pārāk stipras. «Ek, kā tagad derētu kāda dievu zīme!» domāja Glets.

Bet dievi joprojām gulēja uz zaru pīteņa un raustījās brīnišķīgā Krampju dejā, imitēdami mirstīgo slāpes un ciešanas.

Dievus novietoja Svētā paugura virsotnē, un Vecākais dziesminieks personīgi izkārtoja ļaudis Dispečera apstiprinājuma dejai. Uz visiem tuvējiem ciemiem aizsūtīja ziņnešus, lai saaicinātu pēc iespējas vairāk ļaužu.

Ciema sievietes sāka gatavoties dzīrēm. Dažas lēkāja aiz prieka, jo rakstos taču ir sludināts, ka tad, kad dievi būs atgriezušies, beigsies Aizmirstība un visi atkal dzī

vos labklājībā un līksmībā, kā tas bija Kosmisko lidojumu dienās!

Paugura virsotnē viens no dieviem tikmēr bija nogūlies ar seju pret zemi. Otrs, uzrausies sēdus, virtuozi tricināja pirkstu, tuvinādams to atvērtajai mutei.

— Tā ir labas gribas zīme! — Vecākais dziesminieks iesaucās.

Glets palocīja galvu un turpināja dejot, lai gan no viņa ādas krokām pilēja sviedri. Vecākais dziesminieks lieliski prata iztulkot zīmes. Tas nu bija jāatzīst.

Pēkšņi otrais dievs apsēdās un, ar roku aptvēris kaklu, sāka neganti žestikulēt.

— Ātrāk! — vērīgi sekodams katrai dieva kustībai, Vecākais dziesminieks uzsauca dejotājiem.

Tad viens no dieviem iekliedzās briesmīgā, aizlūzušā balsī. Viņš kliedza, rādīdams uz rīkli. Kliedza vēl un vēl, atdarinādams mirstīgo ciešanas.

Viss precīzi saskanēja ar Pēdējās parādīšanās grāmatā aprakstīto Dievu deju.

Sajā brīdī dejotāju rindās iekļāvās pulciņš jauniešu no kaimiņu ciema."Glets uz brītiņu varēja pamest savu vietu. Atvilcis elpu, viņš piegāja pie Vecākā dziesminieka.

— Vai jūs liksit izpildīt visas dejas?

— Protams. — Vecākais dziesminieks nenovērsa acis no dejotājiem, jo šoreiz nedrīkstēja kļūdīties. Tā bija pēdējā izdevība reabilitēties dievu acīs. — Dejas ilgs astoņas diennaktis, — Vecākais dziesminieks nelokāmi paziņoja. — Ja tiks pieļauta kaut mazākā kļūda, sāksim visu no gala.

— Elhona māca, ka dieviem vispirms jāpiedāvā svētais ūdens, — Glets iebilda. — Un tikai pēc tam …

— Atpakaļ uz savu vietu! — Vecākais dziesminieks pavēlēja, ar žestu apliecinādams kategorisku nosodījumu. — Tu pats dzirdēji, kā dievi klepo, izteikdami mums savu piekrišanu. Tikai tādā veidā mēs varam atbrīvoties no sensenā Aizmirstības lāsta!

Jaunākais dziesminieks novērsās. Cik žēl, ka vara nav viņa rokās! Sendienās, kad dievi te ciemojās pastāvīgi, Vecākā dziesminieka nostāja, bez šaubām, būtu bijusi pareiza. Glets atcerējās, ko par dievu beidzamo apmeklējumu stāstīja Pēdējās parādīšanās grāmata.

… Nolaišanās atļaujas ceremonija (tajos laikos to vēl nesauca par deju) bija sākusies.

Dievi izpildīja Moku un ciešanu deju.

Tai sekoja Dispečera apstiprinājuma ceremonija.

Dievi nodejoja Slāpju un Izsalkuma dejas, gluži tāpat, kā viņi to darīja tagad.

Pēc tam nāca Muitas pārbaudes, Kravas izkraušanas un Medicīniskās apskates ceremonijas.' Saskaņā ar rituālu dieviem visu šo laiku nedeva ne ēst, ne dzert.

Kad ceremonijas bija galā, viens no dieviem nez- kāpēc izlikās miris. Otrs viņu ienesa atpakaļ kuģī, un dievi aizlidoja.

Tā sākās ilgie Aizmirstības gadsimti…

Par šīs Aizmirstības cēloņiem senajos rakstos bija izteiktas ļoti atšķirīgas domas. Daži autori apgalvoja, ka dievus apvainojusi kļūda, kuru ceremoniju dalībnieki pieļāvuši vienā no dejām. Citi — tāpat kā Elhona — rakstīja, ka dievus vajadzējis godināt vispirms ar ēdieniem un dzērieniem un tikai pēc tam ar ceremonijām.

Tomēr ne jau visi ticēja Elhonas mācībai. Galu galā, dievi nepazīst ne izsalkuma, ne slāpju! Kāpēc tad dzīrēm būtu jānotiek pirms ceremonijām?

Bet Glets svēti ticēja Elhonas vārdiem un cerēja kādu dienu atklāt Aizmirstības īstos cēloņus …