Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Ciema laukumā atradās baznīca, cietums un pasts. Visas trīs ēkas uzcēla trakā steigā pēdējo divu nedēļu laikā, un to fasādes, sarindojušās ģeometriskā taisnē, bija vērstas pret laukuma centru. Patiesību sakot, neviens nezināja, ko ar šīm ēkām iesākt: ciemats jau vairāk nekā divus gadsimtus itin labi iztika bez tām. Bet tagad, pats par sevi saprotams, visas trīs vajadzēja steidzami uzbūvēt.

Eds Audējs stāvēja baznīcas priekšā un piemiegtām acīm lūkojās augšup. Bills Mālderis, riskēdams ar dzīvību, balansēja uz stāvā jumta malas. Viņa rudās ūsas spurojās aiz sašutuma. Lejā bija sanācis paprāvs pūlis.

— Ej tu pie velna! — Bills šķendejas. — Jau kuro reizi tev saku, ka pagājušajā nedēļā pats visu to izla- siju. Baltu jumtu — lūdzu! Sarkanu — nekādā gadījumā!

— Nē, tu kaut ko jauc, — Audējs iebilda. — Kā tev liekas, Tom?

Toms paraustīja plecus, jo nezināja, ko teikt. Sajā brīdī nez no kurienes uzradās mērs. Viņš bija izmircis sviedros; pāri biksēm izlaistais krekls brīvi plandīja ap viņa apaļo vēderu.

— Kāp zemē! — mērs uzsauca Billam. — Es visu vajadzīgo atradu grāmatā. Tur sacīts: maza, sarkana skolas ēka un nevis baznīca.

Bills nepārprotami dusmojās. Viņš vispār bija viegli uzbudināms cilvēks. Visi Mālderi, kā zināms, ir tādi. Un, kopš mērs pagājušajā nedēļā, iecēla Billu par policijas priekšnieku, viņa raksturs šķita kļuvis vēl neciešamāks.

— Bet mums nekā tamlīdzīga nav! Nav tās pašas mazās skolas ēkas, — Bills, pa pusei nokāpis no redeļu kāpnēm, vēl tiepās.

— Tieši tāpēc mēs šo ēku arī uzcelsim, — sacīja mērs. — Un pie tam — veicīgi!

Viņš palūkojās uz debesīm, un visi neviļus pacēla acis, lai gan pagaidām tur nekas nebija redzams.

— Bet kur tad ir mūsu namdari? — mērs jautāja. — Sid, Sed un Marv, kur jūs esat ielīduši?

No pūļa iznira Sida Namdara galva. Viņš joprojām staigāja ar kruķiem, jo pagājušajā mēnesī, rāpdamies pēc putnu olām, bija nokritis no koka. Visi namdari, kā zināms, nebija diez kādi kokos kāpēji.

— Pārējie puiši sēž pie Eda Aldara, — Sids sacīja.

— Protams, kur gan citur viņi varētu būt! — pūlī atskanēja Mērijas Pārcēlājas balss.

— Labi, ej un pasauc viņus, — mērs pavēlēja. — Jāuzceļ neliela skolas ēka un pēc iespējas ātrāk. Saki, lai būvē blakus cietumam. — Viņš pievērsās Billam Mālderim, kas tikmēr jau bija nokāpis zemē. — Tu, Bili, nokrāsosi skolas ēku skaistā, spilgti sarkanā krāsā. No ārpuses un tāpat no iekšpuses. Tas ir ļoti svarīgi.

— Bet kad es saņemšu policista nozīmi? — Bills painteresējās. — Esmu lasījis, ka visiem policijas priekšniekiem ir tādas skārda nozīmes.

— Izgatavo sev šo nozīmi pats, — mērs ieteica, ar krekla malu slaucīdams nosvīdušo seju. — Ir gan kar-

stums! Un kāpēc tas inspektors nevarēja ierasties ziemā … Tom! Tom Zvejniek! Man jādod tev ļoti svarīgs uzdevums. Iesim, pa ceļam aprunāsimies.

Mērs uzlika roku Tomam uz pleca, viņi šķērsoja šai stundā kluso tirgus laukumu un pa ciema vienīgo bruģēto ielu devās uz mēra māju. Agrākos laikos par ceļa segumu šeit kalpoja gājēju piemīdīti, sakaltuši dubļi. Bet agrākie laiki bija beigušies pirms divām nedēļām, kad ielu nobruģēja ar akmens šķembām. Basām kājām staigāt pa.tādu bruģi bija tik neērti, ka ciema iedzīvotāji sāka iet cits pie cita ciemos tieši pār zedeņu žogiem. Tikai mērs joprojām gāja pa ielu — viņam tas bija prestiža jautājums.

— Paklausieties, mēr, es pašlaik atpūšos …

— Kāda gan tagad var būt atpūta? — mērs iesaucās. — Tikai ne tagad! Viņš taču var ierasties kuru katru dienu …

Mērs palaida Tomu pa priekšu, abi iegāja mājā, un namatēvs tūdaļ atlaidās mīkstā krēslā, kas bija piebīdīts cieši klāt starpplanētu rācijai.

— Tom, — mērs bez aplinkiem ķērās vērsim pie ragiem, — ko tu teiktu, ja tev piedāvātu kļūt par noziedznieku?

— Nezinu, — Toms atbildēja. — Starp citu, kas tas ir «noziedznieks»?

Nemierīgi patrinies krēslā un cienīguma labad uzlicis roku uz radiouztvērēja, mērs sacīja:

— Tas, saproti, ir … — un mēģināja izskaidrot Tomam šī vārda nozīmi.

Jo ilgāk Toms klausījās, jo mazāk priekšlikums viņam patika. Un pie visa vainīgs radioaparāts, viņš nosprieda. 2ēl, ka līdz šim tas nav salauzts un izmests mēslainē.

Neviens neticēja, ka aparāts kādreiz vēl ierunāsies. Mērs nomainīja mēru, viena paaudze — otru, bet rācija stāvēja kantorī un pārklājās ar putekļiem. Pirms div* simt gadiem planēta māte regulāri sarunājās ar Jauno Dilaveru, Fordu IV, Centaura alfu, Jauno Spāniju un citām kolonijām, kas ietilpa Demokrātiju sadraudzībā. Pēc tam visi sakari pēkšņi pārtrūka.

Uz Zemes acīmredzot bija izcēlies karš. Jaunā Dila- vera ar tās vienīgo ciematiņu izrādījās pārāk sīks un tāls objekts, lai piedalītos šai karā. Dilaverieši gaidīja ziņas, bet tās nepienāca. Pēc tam ciematā izcēlās sērga, kas noveda kapā trīs ceturtdaļas iedzīvotāju.

Pamazām ciems tomēr atspirga. Iedzīvotāji pielāgojās vietējiem apstākļiem; viņiem radās savs īpatnējs dzīves veids, kas pakāpeniski kļuva par ieradumu. Zemi viņi gandrīz pilnīgi aizmirsa.

Tā pagāja divsimt gadu.