Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Deju ceremonijā iestājās negaidīts pārtraukums. Glets aizsteidzās pie dejotājiem, lai uzzinātu, kas noticis.

Izrādījās, kāds stulbenis bija atstājis Svētā paugura tuvumā neiesvētītu ūdens krūku. Viens no dieviem, aiz- rāpojis līdz krūkai, izstiepa roku, lai to pakamptu. Sajā mirklī Vecākais dziesminieks aizspēra krūku prom, un viss ciems atviegloti nopūtās. Atstāt parastu, ar ornamentiem neizrotātu un neiesvētītu ūdens krūku dieva tuvumā bija zaimošana. Ja dievs tai būtu pieskāries, viņš svētās dusmās būtu varējis iznīcināt visu ciemu.

Un tiešām, dievs acīmredzot bija sadusmojies. Viņš kaut ko kliedza, rādīdams te uz zaimojošo krūku, te uz otru dievu, kas debešķīgā ekstāzē joprojām bija piepla- cis pie zemes. Tuvinādams roku kaklam, tad sausajām, sasprēgājušajām lūpām, dievs atkal norādīja uz ūdens krūku. Šūpodamies viņš paspēra divus soļus uz priekšu, nokrita zemē un sāka elsot.

— Veicīgi! — iesaucās Jaunākais dziesminieks. — Sāciet Savstarpēji izdevīgā tirdzniecības līguma deju!

Tikai viņa attapība šoreiz glāba situāciju. Dejotāji aizdedzināja dievkoka zarus un tikmēr vicināja tos dievu vaiga priekšā, līdz beidzot dievi klepodami un aizrīdamies atkal izrādīja ciema iedzīvotājiem savu labvēlību.

— Atjautības tev netrūkst, — nenovīdīgi piezīmēja Vecākais dziesminieks. — Bet kāpēc tu nospriedi, ka pašreiz derētu tieši šī deja?

— Tai ir visiespaidīgākais nosaukums, — Glets atbildēja. — Es zināju, ka tādā brīdī nepieciešams ļoti spēcīgs līdzeklis.

— Teicami! Teicami darīts, — Vecākais dziesminieks viņu paslavēja un atgriezās pie dejotājiem.

Glets smaidīdams apvija asti ap vidukli. Viņš bija

pārliecināts, ka šis solis palīdzēs nostiprināt viņa autoritāti.

Bet tagad vajadzēja padomāt, kā ātrāk un labāk īstenot Elhonas priekšrakstus.

Dievi gulēja zemē gluži kā cilvēki, kuriem uznākusi agonija. Jaunākais dziesminieks nolēma sagaidīt izdevīgāku brīdi.

Visu šo dienu turpinājās Savstarpēji izdevīgā tirdzniecības līguma deja; dievi savu lomu tajā tēloja lieliski. Attālo ciemu iedzīvotāji nāca pielūgt viņus, un abi elsdami apliecināja tiem savu labvēlību.

Dejas beigu posmā viens no dieviem, lēni uzslējies ceļos, ar mazliet pārspīlētiem žestiem atdarināja mirstīgo izmisumu un nespēku.

— Tas ir vēstījums, — Vecākais dziesminieks pačukstēja, un visi apklusa.

Dievs iepleta rokas.

— Viņš sola mums labu ražu, — Vecākais dziesminieks, noliecis galvu, paskaidroja.

Dievs pacēla sažņaugtas dūres, taču, klepus lēkmes pievārēts, atkal nolaida rokas.

— Viņš jūt līdzi mūsu slāpēm un nabadzībai, — Vecākais iztulkoja šo zīmi.

Dievs vēlreiz pielika roku pie kakla, un viņa žests tā iežēlināja klātesošos, ka daži pat apraudājās.

— Viņš vēlas, lai mēs atsākam dejas no jauna, — Vecākais dziesminieks paskaidroja. — Nāciet visi, stāsimies pirmajā pozīcijā!

— Nē, viņa žests nozīmē gluži ko citu, — Glets drosmīgi iebilda, jo viņam šķita, ka beidzot pienācis ilgi gaidītais brīdis.

Dejotāji apklusa un pārsteigti blenza uz Jaunāko dziesminieku.

— Dievs liek mums uzsākt Odens ceremoniju, — Glets teica.

Apspiestas nopūtas pāršalca dejotāju rindas. Odens ceremonija bija daļa no Elhonas ķecerīgās mācības, kuru Vecākais dziesminieks kategoriski noliedza. Bet, galu galā, Vecākais dziesminieks bija vecs, varbūt Glets, Jaunākais dziesminieks …

— Es to nepieļaušu! — Vecākais kliedza. — Odens ceremonija seko dzīrēm, kas savukārt seko dejām. Tikai ievērojot šo kārtību, mēs varam atbrīvoties no Aizmirstības lāsta!

— Dieviem nekavējoties jāpiedāvā ūdens! — Jaunākais dziesminieks turējās pretī.

Abi paskatījās uz paugura virsotni, gaidīdami zīmi. Bet dievi klusēdami vēroja viņus ar nogurušām, asiņu pielijušām acīm.

Tad viens no dieviem ieklepojās.

— Dievišķa zīme! — Glets iekliedzās, iekams Vecākais dziesminieks šo klepu paspēja iztulkot savā labā.

Vecākais iebilda, taču veltīgi. Ciema iedzīvotāji bija dzirdējuši dieva balsi.

Šķīstītās, ornamentiem izrakstītās krūkās tika atnests ūdens, un dejotāji nostājās pozās, kādas prasīja attiecīgais ceremoniāls. Sačukstēdamies savā valodā, dievi nenovērsa no krūkām acis.

— Laiks! — Jaunākais dziesminieks pasludināja.

Ūdens krūku uznesa paugurā. Viens no dieviem izstiepa roku, taču otrs viņu atgrūda un pats mēģināja satvert krūku.

Pūlis satraukti iedūcās.

Pirmais dievs vāji iesita otrajam un pakampa krūku. Otrs izrāva to viņam no rokām un sāka celt pie mutes. Tad pirmais izklupa uz priekšu, ūdens izšļakstījās un krūka noripoja lejā.

— Es tevi brīdināju! — Vecākais dziesminieks iebrēcās. — Viņi atraidīja ūdeni, kā jau bija gaidāms. Aiznesiet krūkas pēc iespējas ātrāk, kamēr pār mūsu galvām nav nākušas dievu dusmas!

Divi dejotāji sagrāba krūkas un aizlēkšoja. Dievi iekaucās, bet drīz vien apklusa. /

Pēc Vecākā dziesminieka pavēles tūdaļ uzsāka Muitas apskates deju. Atkal aizdedzināja dievkoka zarus un vicināja tos dievu vaiga priekšā. Dievi vārgi ieklepojās, apliecinādami savu atzinību. Viens no viņiem pamēģināja norāpties no paugura, taču nokrita garšļaukus. Otrs nekustīgi gulēja zemē.

Visu nakti dievi nedeva nekādas zīmes.