Šis tas par velti(Fant stastu krājums)

Stāvēdams ārpus dejotāju loka, Jaunākais dziesminieks jautāja sev, kāpēc gan dievi viņu ir atstājuši?

Vai tiešām Elhona būtu maldījies?

Un tomēr dievi atraidīja ūdeni!

Elhona bija skaidri un gaiši pateicis, ka atbrīvoties no mistiskā Aizmirstības lāsta varēs tikai tad, ja dieviem nekavējoties piedāvās ēdienus un dzērienus. Varbūt viņi gaidīja pārāk ilgi?

Dievu ceļi ir neizdibināmi, Glets skumji nosprieda. Savu izdevību viņš palaidis garām. Tagad tikpat labi varēja piebiedroties arī Vecākā dziesminieka ticībai…

Lēnām viņš atgriezās dejotāju lokā.

Vecākais lika atsākt dejas un turpināt tās nepārtraukti vēl septiņas dienas un naktis. Pēc tam, ja dieviem labpatiks, viņiem sarīkos mielastu.

Dievi joprojām nedeva nekādas zīmes. Viņi gulēja Svētā paugura virsotnē, laiku pa laikam krampjaini raustīdamies un atdarinādami mirstīgos, kurus pievārējis nogurums un neciešamas slāpes.

Bija skaidrs, ka tic ir ļoti vareni dievi. Vai tad citādi viņi spētu tik lieliski tēlot?

Taču rīta pusē notika kaut kaš neparedzēts. Lai gan Vecākais dziesminieks bija speciāli licis nodejot Labā laika deju, debesis sāka apmākties un rīta sauli drīz aizsedza milzīgi, melni mākoņi.

— Mākoņi paies garām, — Vecākais pareģoja, dejodams Lietus atraidīšanas deju.

Tomēr mākoņi nolaidās arvien zemāk un beidzot sāka līt. Dievi lēnām sakustējās un pagrieza sejas pret debesīm.

— Atnest stabus! — Vecākais dziesminieks pavēlēja. — Uzceliet nojumi! Dievi nolādēs lietu, kas nedrīkst tos skart, kamēr ceremonijas nav galā!

Nojautis, ka te rodas vēl viena izdevība, Glets iebilda:

— Nē! Dievi paši uzsūtījuši mums lietu!

— Aizvediet jauno ķeceri! — Vecākais dziesminieks iespiedzās. — Ātrāk uzceliet nojumi!

Dejotāji aizvilka Gletu prom un ieraka paugura virsotnē stabus. Ātri un godbijīgi Vecākais dziesminieks pats sāka klāt jumtu.

Dievi visu laiku bija gulējuši lietū un ar atvērtām mutēm uzņēmuši sevī debesu valgmi. Taču, pamanījuši, ka Vecākais dziesminieks klāj jumtu pār viņu galvām, abi mēģināja piecelties.

Vecākais steidzās pabeigt darbu, jo labi saprata, ka viņa klātbūtne apgāna Svēto pauguru.

Dievi saskatījās. Viens no viņiem uzslējās ceļos. Otrs pasniedza' viņam rokas un palīdzēja uzrausties stāvus.

Šūpodamies kā iereibis un turēdamies pie otra dieva rokas, pirmais dievs paspēra dažus soļus uz priekšu un spēji ietrieca dūres Vecākajam dziesminiekam krūtīs.

Zaudējis līdzsvaru, Vecākais nogāzās zemē un, smieklīgi tirinādams kājas, noripoja no Svētā paugura.

Dievs norāva jumta klājumu un palīdzēja otrajam dievam piecelties kājās.

— Zīme! — Jaunākais dziesminieks iekliedzās, iz- raudamies no ciema iedzīvotāju rokām. — Dievišķa zīme!

Tas nu bija nenoliedzams fakts. Abi dievi, atliekuši galvas, tagad stāvēja kājās un, iepletuši mutes, dzēra lietus ūdeni.

— Nesiet ēdienus, nesiet dzērienus! Sāksim dzīres! — Glets pavēlēja. — Tāda ir dievu griba!

Ciema ļaudis svārstījās. Pieņemt Elhonas ķecerīgo mācību bija nopietns solis, kuru vajadzēja rūpīgi apdomāt.

Taču Jaunākā dziesminieka vadībā varēja riskēt…

Un tā vien likās, ka Elhonam taisnība. Dievi izrādīja viņiem savu atzinību īsti dievišķā veidā: viņi bāza mutē milzīgus kumosus, ar apbrīnojamu meistarību tēlodami mirstīgos, un lēja sevī dzērienus tādos daudzumos, it kā tiešām beigtos vai nost aiz slāpēm.

Glets vienīgi nožēloja, ka nesaprot dievu valodu: viņam tik ļoti gribējās uzzināt Aizmirstības lāsta īstos cēloņus.

PILNVARA SLEPKAVOT

Toms Zvejnieks nekādi nevarēja iedomāties, ka viņu gaida noziedznieka karjera. Bija rīts. Liela, sarkana saule nesteidzīgi cēlās virs apvārkšņa kopā ar mazu, dzeltenu pavadoni, kas tikko spēja tai sekot. Glīti uzposts ciematiņš — dīvains balts punktiņš uz planētas zaļās virsmas — laistījās divu sauļu vasarīgajos staros.

Toms nupat bija pamodies savā būdā. Stalts, jauns vīrietis ar saulē un vējos miecētu ādu, no tēva viņš bija mantojis iegarenu acu šķēlumu, bet no mātes — mazliet vientiesīgu nevēlēšanos sevi pārāk apgrūtināt ar darbu. Toms nekur nesteidzās: līdz rudens lietavām zivis neķeras, tātad zvejniekam nav ko darīt. Šajā laikā varēja mazliet paslinkot, paslaistīties un lēnā garā salabot zvejas rīkus.

— Nu, kad es tev saku: jumtam jābūt sarkanam! — viņš sadzirdēja Billa Māldera balsi no ielas.

— Baznīcām nekad nemēdz būt sarkani jumti! — tikpat skaļi atbildēja Eds Audējs.

Toms sadrūma. Viņš bija gluži aizmirsis pēdējo divu nedēļu notikumus, jo personīgi viņu tie nepavisam neskāra. Uzvilcis bikses, Toms nesteidzīgi devās uz ciema galveno laukumu.

Tur viņa ievērību tūdaļ piesaistīja jauns, liels plakāts, kas vēstīja:

NEPIEDEROŠIEM IEEJA PILSĒTAS TERITORIJĀ AIZLIEGTA!

Nekādu nepiederošo uz šīs planētas — Jaunās Dilave- ras — nebija un nevarēja būt. Gandrīz visu tās sauszemi klāja meži, un tikai viens vienīgs ciemats kā balta saliņa rēgojās zaļā okeāna vidū. Plakāts acīmredzot pauda zināmu politisku tendenci, turklāt — ar tīri retoriskiem līdzekļiem.