Skirsanas ar miloto

Marso dzivesbiedri jau steidzas grafam paliga. Pati Leira Selezija tagad atgadinaja meza magijas radijumu – vinas izspurusajos matos, kas spraucas uz visam pusem, bija aizkerusas nobruzatas efejas skropstas, no kuru slazdiem vinu tikko bija atbrivojis virs. Pieskrienot pie toposa znota, Leira atklaja, ka vins jau tik tikko elpo, jo ne tikai viss kermenis un vieniga roka, bet ari galva bija ciesi savijusies ar suligi zalam zalem. Selezija meginaja ar rokam atsketinat so negodu, tacu, tiklidz zale plesigi sniedzas pret vinu, sieviete iekliedzas un atri metas prom, ar bazam lukodamas vai nu uz Pont-Arois, kas bija izklats zem zales kartas, vai ari tuvuma degosie koki.

– Virs, pasteidzies!

Leirs te'Marso stipri atpalika no savas jaunakas sievas un, elsdams un klibodams, traucas uz notikuma vietu. Zemes stihija, kuru Rena tik prasmigi aizstaveja, tika mantota no teva. Tiesa, atskiriba no meitas, kura attistija davanu un slepus no gimenes lasija no pilsetas bibliotekas aizgutas macibu gramatas par elementaru magiju, leirs reti pieversas dzimtajai stihijai. Lai vaditu ausanas fabriku, zemes davana nav ipasi vajadziga; Marso panakumus guva tikai ar biznesa gudribu un ienesigu pazinu palidzibu, kuras palidzeja nodibinat vina otra sieva. Tagad, vaidedams un lamadams savu neratno meitu, kura "bija pilnigi kluvusi par neliesu mati", vins izmisigi meginaja izdomat magiska tikla plusmas un virzienus, ko Rena bija uzmetusi par savu nevelamo ligavaini.

– Ak, bedas mums, dieviete ir dusmiga! – priesteris no talienes kliedza. Bet vinam bija vienalga par gusteknu grafu un Marso laulatajiem. Pieskrejis pie liesmojosajiem kokiem, vecais virs nokrita uz celiem un saka dedzigi lugties, skalu skindonu pavadijuma, ar kuriem dega neapstradata malka, un zem dasnas, svilposas dzirkstelites izkliedes. – Piedod, meness seju Teja! Piedod… nededzini svetbirzi!

Seit Leiram Marso izdevas atsketinat no grafa sapinusajam saknem spaidu jaku. Pont-Arua, nurdedams no bezspecigam dusmam, izrava roku un ar varu aizbega no zales kokona. Vina seja bija purpursarkana no gaisa trukuma un centieniem atbrivoties, un vina lupas triceja aiz dusmam:

– Varas iestadem vajadzetu likt tavai meitai nesat pretmagisko rokasspradzi, to nenovelkot, vina ir bistama! Iesniegsu sudzibu Burvju padomei… Bet vispirms…

Vins nepabeidza runat, jo taja bridi veselas udens straumes krita uz degosajiem koku vainagiem un tuvuma esosajiem cilvekiem. Debesis pacelas tvaika stabs. Acumirkli nodzesot uguni, lietus beidzas tikpat peksni, ka bija sacies, atstajot aiz sevis degosu smaku, asus dumus, kas izplatijas par paroglotu mizu, un apmulsusus, apmulsusos cilvekus.

– Kas tas bija? – Lers Marso parsteigts paskatijas debesis bez mazakas makonu zimes. Saule lureja izcirtuma, izgaismojot katru lasi, kas karajas zale, un garas cirsts gobas lapas ar sikam varaviksnem. Viena lase skaisti karajas no Selezijas leiras deguna gala, kura ari apdullusi skatijas debesis.

"Tas bija dievietes brinums, mani berni!" – iesaucas slapjais priesteris, joprojam nepieceloties no celiem. "Dieviete bija dusmiga, bet atbildeja uz maniem lugumiem saudzet skaisto birzi!" Ak, lieliska Teja, cik labi ir tavi darbi!

– Ta ir taisniba! – peksni atskaneja skaidra jauna balss.

Visi pagriezas un noelsas. Netalu no viniem kada priesteriene sastinga ar paceltam rokam. Vinas mati, sasieti pieticiga kucina, tika tureti pie pieres ar adas siksnu un spideja ka zelts saules gaisma. Un seja skita loti jauna.

Bet tikai uz bridi, jo saules stars peksni nodzisa. Leirai Selezijai pat gribejas izberzt acis, jo skaistas meitenes vieta vinas prieksa staveja ta pati skebinosa veca priesteriene, kura bija aizslegusi meitenes istabu un kaut kur aizgajusi, panemot atslegu, tapec sledzeni nevareja atvert. uz muzibu.

Redzot, ka vina ir piesaistijusi visu uzmanibu, vecaka sieviete kautrigi pasmaidija un nolaida pret debesim paceltas rokas un devas atpakal uz templi, it ka vina butu tikai atnakusi paskatities uz seit notiekoso.

Izcirtuma valdija klusums, un tad grafs pacelas un aizskreja kaut kur aiz paroglotajiem stumbriem, arvien talak un talak. Driz vina figura pazuda birzs zalaja drumuma.

–Kur vins dodas? – priesteris bija parsteigts par tadu veiklibu.

"Es ceru, ka grafs atradis nepaklausigo meiteni un aizvilks vinu aiz matiem," Leira dusmigi atcirta zobus, censoties izgriezt svarkus, kas pretigi pielipa pie vinas kajam.

"Nevajag, Selezija, es tevi nosusinasu ar sadzives magiju," Marso, kurs jau bija parupejies par sevi, aptureja sievu. Bet, pirms vins paguva apburt, vins sastinga, intensivi raudzidams portala zilo mirdzumu, kas paradijas netalu no templa.

* * *