Skirsanas ar miloto

Vinu milestiba ir beigusies. Vai ne? Ja vien vinai neizdosies izbegt no pamates skavam, viss tiesam bus beidzies. Ak, vini saka, jus nevarat izbegt no ta, ko dievi likusi …

Rena apnemigi devas uz mazo biroju istabas sturi un, panemusi tuksu papira lapu, uzrakstija dazas rindinas. Neparlasot, lai nemainitu savas domas, vina salocija zimiti sturi un pasniedza kalponei.

“Klausies, Lea, no rita, tiklidz mes esam atbrivoti, skrieniet ka bulta uz hercoga Holdera savrupmaju un personigi nododiet so zinu Ace Jan Dey’Gard. No ta ir atkariga mana dzive, nepievil mani, dargais! – Rena raknajas pa biroja atvilktnem un izvilka adas somu, kura dzinksteja monetas. – Luk, panemiet so maku par labu – visi mani ietaupijumi ir seit.

Lea zvereja, ka izpildis pasutijumu, un atteicas no balvas, tacu Rena tomer pierunaja vinu panemt naudu. Loti iespejams, ka noskaidrojusi, kurs aiznesis zimiti jaunajam duzim, pamate nabadzinu izsitis ara.

Kalpone tikmer uz gultas iztaisnoja Leiras Arinas kazu kleitu – sniegbalta apdruka zida un perlu apdari, pieticigs, burvigs stils. Ligavas terpu papildinaja gars plivurs un sudraba kurpes. Viss bija lieliska stavokli, pateicoties sadzives piekariniem.

Siltums izplatijas manas krutis. Rena slepus mileja savu mati – neapzinati, par spiti teva apmelojumiem un apvainojumiem (vai varbut pateicoties tiem?) – un tagad it ka butu sanemusi savu svetibu. Cik laimiga butu Rena, valkajot so kleitu, atverot templa durvis roku roka ar Ianu!

– Pagaidi, te ir vel kaut kas! – Lea iesaucas, pastiepdamies krutis un izvilkdami no tas niecigu sominu, kas izgatavota no tada pasa auduma ka kleita. – Te ir kaut kas… Papirs? Un kaut kas smags…

Koridora atskaneja steidzigi soli. Rena izrava somu istabenei no rokam un iebaza to sava krutis.

Pamates dure dauzijas pa durvim.

– Lai tas butu gatavs pec pusstundas, stulbi! Grafs steidzas.

Kur vins dodas? Ara joprojam ir tumss! Vai esat kadreiz dzirdejusi par kazam, kas tiek rikotas pirms ritausmas?

Meitenes bazigi saskatijas.

Rena aizgaja aiz aizsega un novilka savu atverto balles terpu, ko vina nekad nepulejas novilkt. Lea vinai palidzeja uzvilkt sniegbaltu halatu. Slaidajai skaistulei nekadas korsetes nebija vajadzigas. Kleita izskatijas ka vinai pielagota. Vienigais trukums ir viegli salabot – apaksmala ir parak gara. Pec piecam minutem meitene paskatijas spoguli, lai parliecinatos, ka viss ir kartiba. Skaists svesinieks paskatijas no spogula dzilumiem. Bet Rene vina nepatika. Lai neredzetu savas nelaimigas acis, vina uzmeta sejai augstaja frizura nostiprinatu plivuru.

Kurpju karta nekad nepienaca; Rena tas pagruda zem gultas. Tad vina apnemigi piegaja pie skapja un iznema darba zabakus un pusgaras bikses. Lea parsteiguma noelsas un saka protestet, tacu bija spiesta piekrist, ka kleitas gara apaksmala slepj so drosmigo ligavas terpa papildinajumu. Patiesam, bikses un zabakos kapt ara pa logu bus daudz ertak neka zekes un augstpapezu kurpes.

4 nodala

Rena uzmanigi nolaidas, lai no vinas gaisigo daudzslanu svarku apaksmalas neparaditos rupjas zabaku zoles. Sekojot tevam pa kapnem, vina garigi atvadijas no majas. Klausijos no bernibas pazistamo ar paklaju klato pakapienu cikstesanu, sis skanas likas pazistamas. Rena ir dzimusi un augusi saja maja un citu nepazina. Un tagad, ejot pa tik pazistamu celu, vina peksni saprata, ka sis vairs nav vinas majas. Vina uz visiem laikiem aiziet bezgaligaja nezinamaja pasaule.

Kas vinu sagaida? Laime vai bedas? Rene loti gribejas ticet, ka prieksa ir laime un tiksanas ar miloto. Tikai ceriba uz to tagad skita tik trausla.

– Ak, tevs, kapec tu it visa klausies viksu Seleziju?

Zale druzmejas kajnieki, gaidot noradijumus, bet Rene tas skita ka enas. Pamate tumsi violeta zida kleita gaidija kapnu pakaje kopa ar Pontu Arua. Grafs bija gerbies taja pasa elegantaja dubulta, kadu vins bija valkajis balle iepriekseja diena. Izpetijusi ligavaini caur plivura plano plivuru, Rena norija rugtu kamolu.

Un grafa skatiens nepameta vinas figuru, bet taja pasa laika viriesa seja palika druma.

– Cik man ir skaista ligava! – vins iesaucas. Ausis ieduras nepatiesa nots – tas tika teikts tik auksti un bez emocijam.

Pont-Arois neslepa savu neapmierinatibu. Un Rena butu parsteigta, ja grafs butu par vinu apmierinats, jo nesena aina inventara noliktava ar hercoga dela piedalisanos vinam daudz ko atklaja. Nemt ligavu, kas ir iemilejusies kada cita, nedrikst but nekada jautriba. Tomer kurs vinu aizrauj? Godatais karotajs radusos apstaklu del vareja viegli no ta atteikties. Pat ja tas tris reizes tiek pazinots avizes, var atrast ieganstu, lai partrauktu saderinasanos, kas pat nav svetita templi.

Beidzot soli beidzas, un Rena bija spiesta pienemt grafa galanti izstiepto roku. Vina pirksti bija cieti un auksti, tie saspieda vinas plaukstu, nezeligi saspiezot vinas tievos pirkstus.

Ponta Arua uzmanigi pacela plivuru un ielukojas vinas seja. Ko vins cereja redzet? Asaru pedas, lupas un deguns pietukusi no snukstesanas? Bet vins sastapa tikai niknu, naidpilnu skatienu no tirkiza acim.