Skirsanas ar miloto

Kad pamate jautaja, Rena tikai paraustija plecus. Selezija neparprotami nevelejas taisit traci par divainajam kurpem zem vinas kazu kleitas, kas meitenei tiri labi piestaveja. Lai neizraisitu no ligavaina neertus jautajumus, Leirai nacas slept aizdomas skatiena, kas urbas preti sedosaja pameitai.

Kariete saka kusteties. Aiz loga pazibeja vinu ielas savrupmajas, kas bija pazistamas lidz sikakajai detalai, un Rena garigi no tam atvadijas. Bet seit ir vinas draudzenes Omelas vecaku maja, kura pirms menesa apprecejas un aizbrauca uz galvaspilsetu, un aiz tas ir krustceles. Vinu neveikla kariete pagriezas uz izeju no pilsetas, un driz vien pletas zemnieku setas, darzi un lauki. Neertais klusums, kas valdija salona, loti piestaveja ligavai, kura jutas ka visneveiksmigaka Andora meitene.

Tejas templis atradas desmit minusu attaluma no pilsetas neliela birzi. Sudraba gobas seit izauga tik resnas, ka to vainagi sasledzas kopa. Zem to zalgani drumas nojumes gandriz neredzama palika gaisa, pilniba efejas klata templa eka ar augstiem arkveida logiem.

Apkalpe apstajas taluma. Grafs atkal pasniedza ligavai roku, bet Rena spitigi vinu ignoreja un pati izkapa. Pagajusa gada lapas cauksteja zem kajam. Meitene paskatijas uz tievu zaru savijumu augspuse. Ir pirmais rudens menesis, bet koki vel nedoma par dzeltesanu un lapotnes zaudesanu. Cilveku paradisanas rezervetas birzs iemitniekus netrauceja, putni nepartrauca zvanisanu, un vairaki graciozi dambriezi ar pukainam astem bez bailem mielojas ar ziediem no puku dobes zem templa logiem.

Cels pa rasaino zali lidz viesmiligi atvertajam durvim lancesu nisa neaiznema daudz laika. Pie slieksna vinus sagaidija sirms bardains priesteris. Skatoties uz barga izskata veco viru, Irena nobijas, tikai tagad vina saprata, kas vinai jadara. Driz pienaks bridis, kad vinai jarikojas, bet vinas kajas piekapjas un mele pielip pie mutes jumta.

"Lai jums gaisa diena, mani berni, naciet un nometieties celos Sandora Saules sievas ar meness seju."

Vinus ieveda ar marmoru izklata, gaisa telpa, kur uz sienas neliela baseina prieksa ar peldosam udensrozes lapam un kosam zivim bija dievietes seja ar izstieptam rokam, it ka apskavienam. Ligavainis un vecaki negrasijas lugt svetibu no dievietes tela, vini tikai samulsusi un neapmierinati staveja apkart, gaidot ceremoniju. Rena, skatoties uz Tejas bargo, skaisto seju, garigi dedzigi ludza palidzibu, lai Lea pazino Ianam un vins laicigi noklutu templi. Un, lai jusu milotajam butu laiks, jums jagaida pec iespejas ilgak.

Stundas ceturksnis pagaja saspringta klusuma, un tad veca priesteriene atvera arkveida stikla durvis ieksdarza. Tur pie altara, kas apaudzis ar zalam sunam un rotats ar baltiem “ligavas prieka” ziediem, notiks kazas. Vai viss ir gatavs. Ligavainis pasniedza roku Renai, soreiz veselai, bet ligava peksni metas pie priesterienes un izmisigi turejas pie sava sniegbalta halata malas.

– Mat, lauj man kadu laiku pabut vienai! Es gribu lugt dievieti, lai ta mani sveti.

Vina juta lidzjutibu bezkrasainajas vecajas acis.

– Ko tu dari, izskidusais? – vinas pamate iesnuksteja ausi. Sajutusi aizkersanos, vina neatpalika no Renas ne soli.

Leira parava savu pameitu aiz rokas, meginot vinu atraut no kalpones, bet meitene pat nepagriezas pret vinu, ludzosi uzlukodama veco sievieti.

– Ta ir laba lieta. Neatruna savu meitu, mat, – priesteriene pussmaidot mierigi pagriezas pret Seleziju. – Sazinaties ar sievieti ar meness seju pirms kazam ir pirma lieta. Davat milestibu un saticibu toposajai gimenei. Ejam, skaistule, es tevi aizvedisu uz meitenu istabu.

Grafs Pont-Arua sarauca pieri, neapmierinats ar kavesanos, tacu neprotesteja.

– Es iesu vinai lidzi! – Leira pazinoja. Apnemusies nedarit neko mulkigu, vina sekoja Renai pa sauro gaiteni dzilak templi. Neskatoties uz vecas sievietes iebildumiem, ka saja vieta drikst atrasties tikai jaunavas, Leira Selezija tomer ienaca. Priesteriene tos atstaja un aizsledza durvis no arpuses, ka noteikts templa statutos.

Stavot mazas, gaisas istabinas vidu, Rena paskatijas apkart uz vienkarso rotajumu – koka soliniem gar balinatajam sienam. Tejas attels tika novietots preti lielam logam ar divam durvim ar skatu uz birzi. Aiz stikla veja drebeja lokani zali efejas dzinumi.

– Ludzieties, atri, iesim! Ligavainis gaida…” Leira smagi apsedas uz solina, aizkaitinati skatijas uz savu pameitu.

"Vins pagaidis," Rena vienaldzigi sacija, pieversoties dievietes telam. Tejas rokas saja attela bija satverusas sniegbaltu ziedu puski, vinas seja nebija stingra, lupas viltigi izliektas.

– Luk, nekaunigais! Es vinu atradu par aristokrati, bet vina liek vina ekselencei gaidit! – pamate turpinaja spiest savu punktu.

Rena neatbildeja, liekot mala aizkaitinajumu, vina garigi versas pie dievietes ar dedzigu lugumu.

“Palidzi man, Gaisa meitene! Pasteidzies Ian! Dargais, atri lido pie manis!

Ievas zarins atsitas pret stiklu.

– Tiesi ta, Irena! Lai cik ilgi jus gaiditu, hercoga dels nenaks jus glabt. Ejam! Ja tu to izturesi, tu iemilesi! Es to labi zinu!