Slēptuve

Sākumā drimmers noveda viņus pie īsta asteroīda - klinšaina Marsa satelīta Fobosa lieluma kalna fragmenta. Uz asteroīda nebija ne gaisa, ne dzīvības pazīmju, un tas viss bija nokaisīts ar dažāda lieluma, asām dzelkšņainām akmeņu šķembām, kas mētājās starp klintīm un krāteriem. Dažas no pīlāra formas purpursarkanas krāsas  klintīm stipri atgādināja obeliskus, ko uzbūvējušas saprātīgas būtnes, un, iespējams, tā tas arī bija, taču neviens no tiem neatbilda definīcijai "tehniska struktūra, tipa hronopaātrinātāja ēka", un Pāvels nesāka izpētīt šīs klintis, neskatoties uz skaidro Jasenas interesi par šādiem pasākumiem.

Otrais mēģinājums bija veiksmīgāks. Drimmers izveda savus saimniekus tuksnesī, kas aptvēra daļu pasaules ar diezgan pienācīgu tuksneša un zemienes zonu, kas kādreiz bija jūras dibens. Dzirkstošā sāls svītra skaidri norādīja piekrastes līniju, un zemienes krāsa - brūni pelēka, ar garām zaļganām svītrām - atsauca atmiņā izžuvušo Arāla vai Nāves jūru. Bet visvairāk Pāvēlu, nemaz nerunājot par Jasenu, satrieca tuksnesis, kas kvēloja ar zeltu un sudrabu, un izrādījās bija sens kaujas lauks.

Sastingušie milži, kurus sākumā Ždanovs no tālienes pieņēma par smiltīs iesprūdušiem laukakmeņiem, izrādījās kaujā kritušu karavīru mirstīgās atliekas, kuru vidū atradās hronobruņinieki un viņam pazīstamie sešķepaiņi ar čūskas galvu. Vienīgi viņu lielums bija desmitkārt lielāks par tiem, ar kuriem Pāvelam bija darīšanas līdz šim.

No tuksneša kupolveida "debesu" paceltās malas līdz sāls joslai, kādreizējā jūrmalā, viņš saskaitīja apmēram simts līdz pusei ar smiltīm pārklātu figūru, bet tikai trešdaļa no tām piederēja melnajiem jātniekiem un viņu mūžsenajiem pretiniekiem - seškājainajiem pērtiķiem, kā arī bruņurupučveida automātiem ar elastīgām sārtām ūsām un rievotie, kā gumijas šļūtenes, dzelkšņainie tārpi, pārējie monstri Pāvelam nebija pazīstami. Stāvot pie viena no tiem, kas līdzinās metāla simtkājim ar daļēji izkusušu vēderu, Pāvels pēkšņi saprata, ka kara mērogs, ap hronopaātrinātāja ēku kurā iesaistīti arī cilvēki, ir daudz lielāks, nekā viņi iedomājas, un ka šī kara iemesls, iespējams, nav laika paātrinātāja palaišana vai izslēgšana, bet meklējams pilnīgi citā plaknē, vareno būtņu - "hronoķirurgu", To Kas Seko un citu, par kuriem cilvēkam nav ne mazākās nojausmas, interešu lokā.

Iedvesma bija negaidīta un lika Pāvelam pārvērtēt savu attieksmi pret notiekošo. Viņš pat padomāja: vai kāds viņam bija iedvesis šo ideju? Un visticamāk, ka ne jau Tie, Kas Seko, jo viņiem nav vajadzības radīt šaubas cilvēka, sabiedrotā un karotāja, kurš aizstāv viņu intereses, dvēselē.

Pāvels paskatījās apkārt, meklēdams to, kurš varētu būt nosūtījis šo telepātisko impulsu, kuru neuztver apziņa, bet ko apzinās zemapziņa, neieraudzīja nevienu citu, izņemot simts bruņās iekaltos, smiltīs līdz pusei nogrimušos milžus, nejuta neko citu kā vienīgi Jasenas trauksmi, apbrīnu un šausmas, un atlika idejas analīzi piemērotākam laikam. Trauksmes sajūta pārņēma arī viņu, jo kāds sekoja viņam pa pēdām un draudoši tuvojās.

Šeit, sensenās kaujas laukā,  viņi nekavējās. Kaujas lauka aina uz abiem iedarbojās nomācoši. Nebija svarīgi, kurš galu galā uzvarēja šajā kaujā, galvenais bija tas, ka visi tās dalībnieki bija miruši, atdodot savas dzīvības svešu mērķu un ideju vārdā, kuras viņi nemaz nebija formulējuši.

"Mums jāatrod kāds, kurš man pastāstītu, kādi ir šie mērķi," nodomāja Pāvels. - "Kādu no neatkarīgajiem novērotājiem. To pašu broveju Mimo, piemēram. Ej nu tiec skaidrībā, varbūt zina, bet neteiks. Vai varbūt pateiks?.. Ja pareizi pajautāsi? Varbūt visa mūsu ņemšanās ar "Visuma glābšanu" ir nekas cits kā spēle? Kuras noteikumus izstrādājuši neesam mēs?.."

- Cik drausmīga vieta! - pārtrauca viņa domas Jasena, kuras milzīgās un apaļās acis par viņas jūtām runāja vairāk nekā vārdi.

Pāvels domās viņai piekrita. Vieta bija patiešām baismīga, lai arī karš kā apoteoze cilvēkam nevarēja kalpot. Šeit cīnījās un krita tie, kas nebija cilvēki.

Atstājuši šo skumjo vietējā kosmosa stūri, Pāvels un Jasena ilgi klusēja, turpinot nesteidzīgo, pēc viņu domām, lidojumu miglā starp "nokalstošā" Laika Zara pilieniem-lauskām. Katrs domāja par savējiem, taču Jasenai bija mazāk pacietības, un viņa sāka stāstīt par saviem pārdzīvojumiem un par redzēto savos ceļojumos pa senču zemi, salīdzinot tās šausmas un šīs. Tad arī viņa apklusa. Un drīz drimmers aizvilka negribētos ceļotājus uz jaunu burbuli, pasaules fragmentu, kas bija ieslēgts vai nu nezināma lauka kokonā, vai arī to ierobežoja Zara "izžūšanas" likumi; tāpat kā savulaik Zemi un Saules sistēmu ierobežoja telpas sakļaušanās sfēra, līdz Ždanova nodaļas darbība to atbloķēja un sakļaušanās likumu nomainīja Metagalaktiskā "virtuālā miega" likums, pieļaujot šādu "miegainu mirgošanu".