Slēptuve

Durvis, no akmens, biezas, nesaprotamu burtu rakstos, bija aizslēgtas, un Pāvelam nācās tām izlauzties cauri ar zobenu. Izgriežot apli un izsitot to, viņš paskatījās cauri urbumam, šķērsgriezumā ieraudzīja kvadrātveida koridoru, kurā brīvi varēja ievietoties "koraklu" sērijas modulis, un nolēca uz tā tumšās akmens grīdas. Jasena izslīdēja aiz muguras, un tajā pašā sekundē ugunīgs viesulis ar rūkoņu un čīkstoņu atsitās pret istabas sienu. Vajātāji netērēja laiku un gandrīz panāca bēgļus.

- Skrien! - Pāvels pagrūda meiteni koridora dziļumos. - Es viņus aizkavēšu un tevi panākšu. Apstājās aiz durvīs iegrieztā cauruma, ar zobenu rokā.

Atskanēja daudzu kāju frakcionēta klaboņa, no kuras savibrēja koridora grīda, tad nobrakšķēja durvis, no smagā trieciena izkaisoties gružu kaudzē, tajās parādījās murgains metāla simtkājis, radinieks tam, kurš bija gājis bojā cīņā ar melno jātnieku, izņemot varbūt pieticīgākos izmērus. Tas viennozīmīgi bija drošības robots, kas ieprogrammēts iebrucēju nogalināšanai.

Briesmoņa acis, uz kātiņiem, ar lielām fasetām, pavērsās sastingušā Pāvela virzienā, melnais stobrs ērkšķu bārkstīs, kas izvirzījās uz  briesmoņa pleca, pagriezās pret viņu, bet Pāvela zobens bija ātrāks.

Vēziens - un simtkājas draudīgais ierocis atdalījās no rumpja kopā ar pleca daļu. Vēl vēziens un vēl, un uz grīdas nokrita tīri nogrieztie redzes orgāni un divas priekšējās ķepas, kas sniedzās pret ienaidnieku. Ar pēdējo sitienu Pāvels nogrieza trešdaļu skolopendras galvas un metās pakaļ Jasenai, ieraudzījis vēl divus kiberus, kuri iedrāzās istabā pakaļ pirmajam. Cīnīties ar viņiem uz vienādiem noteikumiem viņš nespēja.

Acīmredzot viņš bija sabojājis skolopendras energoakumulatoru, jo pēc dažām sekundēm tas eksplodēja. Trieciena vilnis Pāvelu pagrūda mugurā, taču neko ļaunu nenodarīja, tomēr sprādziens aizkavēja abas skololendras. Kad tās izlīda koridorā, bēgļi jau skrēja ārā caur atvērtajiem pils vārtiem, skatoties tieši uz "ķirurgu" bāzi. Acīm pavēries attēls iespiedās Pāvela atmiņā ar visām detaļām, taču smadzenes automātiski identificēja galvenās: divas skolopendras pie pils tālākā stūra sargāja pretējo sienu, divas pie angāra un seškāju pērtiķčūska netālu no bļodas formas antenas.

Uz mirkli visi sastinga - gan cilvēki, gan baismīgie radījumi.

Tad Pāvela acis piefiksēja vēl divas detaļas: virs pils kolonādes drupām (sēpijas kājas-taustekļiem) pavisam netālu lidinājās bruņurupuča formas broveja Mimo pārvietotājs, bet pats Mimo stāvēja netālu savā plāksnīšu metāla apmetnī un ķiverē - un Ždanovam uzreiz nobrieda lēmums.

Viņš burtiski uzmeta Jasenu uz pārvietotāja bruņu apvalka, pielēca pie broveja un pielika tā krūtīm spilgtāk uzliesmojušā zobena galu.

- Atvainojiet, Mimo kungs. Bet mums jāizmanto jūsu pārvietotājs. Vai jūs nebūtu tik laipns...

Skolopendras izšāva visas vienlaikus. Tomēr pretēji Ždanova bailēm viņu zalve nesasniedza mērķi! Četras liesmu bumbas trāpīja zemē, pirms sasniedza broveju un Pāvelu, rikošetēja un ietriecās pils sienās un bāzes lidaparāta spoguļainajās lēcās, piespiežot seškājaino mērkaķi dejot. Tad vēl viens ugunīgs viesulis izveidoja kūpošu rētu uzkalnā, virs kuras karājās broveja pārvietotājs, bet Jasenu nesasniedza, viņa jau rāpās iekšā "bruņurupuča čaulas" iekšpusē caur apaļu caurumu, kas bija parādījies tā dibenā. Tikai viens šāviens sasniedza mērķi: uguns mēle ietriecās Pāvelam mugurā un... izdzisa bez pēdām, izkusa, viņam nekaitējot. Visticamāk, te atkal nostrādāja transgressa aizsargājošais kokons, izglābjot tā īpašnieka dzīvību. Tomēr nebija laika pārdomāt šo tēmu, skolopendras bija gatavas atkārtot zalvi.

- Vai jūs nebūtu tik laipns... - Pāvels atsāka jau absolūti nelaipnā tonī.

- Labi, labi - ar nelielu pārsteigumu paskatījās uz viņu klaidoņu cilts pārstāvis, kurš šeit bija parādījies ļoti savlaicīgi,. - Es pakļaujos spēkam. Ejam.

Viņš pagriezās un vienā mirklī sasniedza savu pārvietotāju. Pāvelam nācās viņu panākt visātrākajā tempā, jo bāzes sargi atkal sāka šaut, pārsteidzošā kārtā netrāpot, vai trāpot viens otram.

Pāvels ienira lūkā pakaļ brovejam, un tūlīt apkārt sabiezēja tumsa, viņa ķermenī it kā no pārslodzes ielija dīvains smagums;  Mimo pārvietotājs bija startējis.

3. nodaļa

Pārvietotāja kustību diez vai varēja saukt par lidojumu. Tas strauji pārvietojās vidē, kuru nevarēja uzskatīt par gaisu, miglu, putekļiem, atomu suspensiju un pat vakuumu. "Izžūstošā" Zara kontinuums jau sen vairs nebija daudzdimensionāls un nepielūdzami kusa, mainījās, pārvēršoties par neko. Un cik daudz laika tam bija atlicis līdz pēdējai sabrukšanai, to nezināja neviens, pat brovejs Mimo. Kad Pāvels par to pajautāja, pārvietotāja īpašnieks atbildēja ar pretjautājumu:

- Par kādu laiku mēs runājam?

Pāvels pameklēja ar skatienu pieklusušo Jasenu, aizdomājās.