Slēptuve

Viņi devās tālāk, sasaistīti ar to pašu tievo siksnu. Viņi nolēca lejā no "gliemežnīcas" atloka, piegāja pie burbuļa plēves, kas aptvēra "gliemežvāku", ar ķermeni to izspieda cauri un nonāca noslēpumainajā gaismas tukšumā, kas radīja iespaidu par bezdibeni. Protams, šī migla nebija nekāda migla, Pāvels to apzinājās. Vienkārši apkārt turpinājās nepārtrauktas “izžūšanas” process, telpas "izdegšana", kuru cilvēka maņu uztveres nepilnīgais aparāts uztvēra miglas veidā. Bet šīs zināšanas neko neatviegloja, vietējā "miglas kosmosā" nebija orientieru. Tikai tuvojoties šī Zara bijušās pasaules nākamajai lauskai, ko ieskāva sakļaušanās sfēra, precīzāk, izžūšanas likuma sfēra, varēja saskatīt kaut kādu sablīvējumu, ēnu, kas izskatījās kā medūza vai zirnekļa tīkls.

Uzdūries uz kārtējo “medūzu”, Pāvels iebāza tajā galvu, vairs nebrīnoties, ka ir tik viegli iekļūt pasaulē, kas pilnībā atbilda Bībeles idejām par Visumu, un ieraudzīja mežonīgu visdīvainākās formas, lieluma un krāsas akmeņu krājumu, kuru aptina it kā baltas aļģes, it kā milzu sēpijas taustekļi, kas peldēja blakus šai akmeņu kaudzei. Uz Pāvelu ar neaprakstāmām ilgām un sāpju izpausmi paskatījās četras milzīgas, izliektas, slīpētas acis ar sešstūra šūnām.

Izbailēs viņš izvilka galvu no burbuļa, atgrūda Jasenu, kura bija gatava sekot, noraidoši pakratīja galvu. Nebija vērts piezemēties šeit, nezināmā mirstošā radījuma pēdējā dzīves telpā un uzzināt, vai tas pieder ienaidniekiem vai draugiem.

Pēc stundas zobens aizvilka savus pasažierus pie jaunas matainas ēnas, kas šoreiz  sevī slēpa diezgan plašu planētas fragmentu ar kalniem un līdzenumiem, ar līkumotiem sausu upju gultņu līkločiem, ar izžuvušiem mežiem un dažu seno ēku, piļu un tempļu drupām. Netālu no vienas šādas pils, būvētas no zaļganiem ceriņkrāsas blokiem un izklātas ar marmoram līdzīga materiāla plāksnēm, atradās diezgan modernas metāla konstrukcijas - antenas un masti, stāvēja metālā mirdzošs angārs un blakus spoguļaini mirdzoša abpusēji izliekta lēca, izraisot asociācijas ar lidojošu aparātu.

Uz visām ēkām šeit bija svešatnības un nelabvēlības zīmogs, un Pāvels saprata, ka tā acīmredzami ir viena no "ķirurgu" bāzēm. Šeit nebija vērts piezemēties, lai gan Ždanovam radās ideja izmantot kādu no lidojošajiem aparātiem. Turklāt pie ēkām viņš nemanīja nevienu dzīvu būtni.

Pagriezis galvu, viņš satika Jasenas skatienu un neviļus pasmaidīja. Tagad viņi ar meiteni atgādināja eņģeļus, kas lūkojas uz zemi,  galvas izbāzuši no debesu kristāla velves. Viņš pamāja ar galvu uz ēkām pie pils.

- Redzi?

- Redzu. Tās ir ... nepatīkamas.

- Būtu labi iegūt to spīdīgo lietu pie masta.

- Priekš kam?

- Acīmredzot šī ir mašīna telpas pārvarēšanai. Tajā ir ērtāk ceļot, turklāt mūsu ienaidnieki, satiekoties, uzreiz neuzminēs, ka viņu mašīnā sēžam mēs.

- Tad paņemsim to.

Pāvels kādu laiku pavēroja bāzes teritoriju, arvien vairāk pārliecinoties, ka tā ir tukša, un beidzot nolēma tajā iebrukt.

Viņi nolēca lejā no divsimt metru "debesu" augstuma, balstīti ar tempor-kokonu laukiem, nolaidās pils otrā pusē un sāka lūkoties apkārt, pēkšņi saprotot, ka pils ir milzīga, daudzkājaina radījuma forma, tāda, kādu Pāvels pavisam nesen bija redzējis netālu no akmeņu kaudzes.

- Svētā Dzimta, - Jasena nočukstēja. - Kāds ļaunums šeit dzīvojis! Izskatās baismīgi!

Skatoties no apakšas uz pils sienām, kopējošām sēpijas formu, Pāvels arī domāja par tās iemītniekiem, tad ar acs kaktiņu pamanīja kaut kādu kustību no sāniem un, nevilcinoties, pabīdīja meiteni aiz no jumta nokritušo bloku krāvuma. Pretī vietai, kur viņi tikko stāvēja,  sienā, ar asu kviecienu ietriecās uguns bumba, sadragājot duci apakšējo bloku un plātņu un izveidojot tajos dziļu, daudzmetru nišu.

- Tu ko?! - Jasena nikni noelsās, uzreiz nesapratusi, kas par lietu.

- Es kļūdījos. Šeit vai nu mūs gaidīja speciāli, vai arī atstāja sargus, kuri pamanīja mūsu piezemēšanos. Mums būs jāatkāpjas. Seko man un dari visu, ko es teikšu.

Pāvels izliecās no akmens un tūlīt paslēpās. Nākamais nezināmā sarga šāviens ietriecās akmens blokā un sadragāja to drupās. Negaidot otro uzbrukumu, Pāvels iespieda Jasenu plaisā, kas senos laikos bija sašķēlusi pils sienu, un ielīda tajā pats.

Plaisa, visticamāk, bija zemestrīces rezultāts. Sākumā tā bija šaura, drīz vien paplašinājās un, kaut arī nezināmais ienaidnieks turpināja šaut - mazu akmeņu, putekļu un dūmu vilnis ar troksni ietriecās Pāvela mugurā - nedeva iespēju iznīcināt bēgļus, bet ieveda viņus vienā no pils telpām.

Kustēties tumsā pēc taustes negribējās, tāpēc Pāvels nedaudz pagaidīja, ievedot ķermeni paranormālas redzes stāvoklī, un tikai tad, ieraudzījis istabu ar dažādiem nepazīstamiem priekšmetiem, devās uz durvīm, turēdams Jasenu aiz elkoņa. Tomēr viņa pēkšņi atbrīvoja elkoni un teica, ka tumsā labi redz. Iespējams, ka meitenei, tāpat kā daudziem rossinsiem viņas cilts biedriem, kuri vēlāk kļuva par volhviem, piemita ekstrasensorā uztvere.