Slēptuve

- Paldies par pusdienām, ceļotāj. Nez kāpēc man šķiet, ka jūs neesat tas, par ko uzdodaties. Nu, vai, teiksim, jūsu centienu spektrs ir plašāks, nekā jūs sakāt.

- Bara centienu spektrs noteikti ir plašāks. Es esmu tā gribas izpildītājs.

- Turklāt es arī domāju, - Pāvels turpināja, - ka jūs esat informēts par visiem notikumiem, kas notiek Laiku Kokā. Ļaujiet man uzdot jums vēl pāris jautājumus. Ko jūs zināt par "ķirurgiem"? Vai arī Tiem, Kas Seko?

Brovejs Mimo pēkšņi piecēlās. "Slimnīcas palātas" iekštelpa nekavējoties izmainījās, pazuda galds, pusdienu komplekts, baltās sienas ar mirgojošajiem logiem un palika tikai krēsli, kuros sēdēja viesi. Nepieradusi pie šādām metamorfozēm, Jasena uzlēca, nometot glāzi, kas bez pēdām iesūcās grīdā. Pāvels arī piecēlās, kontrolējot katru sava saimnieka kustību ar liesmojošā zobena asmeni, vienlaikus saprotot, ka Mimo vara viņa mazajā pasaulē ir neierobežota.

- Jums jāiet, mesjē, - nevērīgi atmeta brovejs. - Es jums nejauši palīdzēju, pēc sava bara pēkšņas iedomas, bet neceriet uz palīdzību nākotnē. Es jums tikai varu novēlēt veiksmi un, kā jūs mēdzat teikt, ne pūku, ne spalvu.

- Pie velna! - Pāvels pasmaidīja, ziņkārīgi skatoties uz broveja pārveidojušos izskatu: tagad viņš bija līdzīgs izžuvušam, salīkušam saksaula stumbram. - Man ir sajūta, ka jūs esat kāda radinieks: vai nu "Ķirurgu", vai To, Kas Seko. Es negaidu atbildi, paldies par viesmīlību. Es, protams, gribētu kaut ko precizēt ... piemēram, vai es pareizi sapratu jūsu mājienu, ka jūs pastāvīgi sazināties ar savu baru?

Tā vietā, lai atbildētu, brovejs Mimo pazuda, ielija grīdā ar tumša šķidruma straumi un nekavējoties nepielūdzams spēks izmeta Pāvelu un Jasenu no pārvietotāja tā, ka viņi nepaspēja pateikt ne vārda, vai pieķerties viens otram. Tomēr brovejam nebija nodoma viņus izšķirt. Īsais lidojums-kritiens miglā beidzās ar ātru abu ieniršanu no nekurienes izniruša burbuļa atmosfērā, kurā izrādījās vislielākais vietējā Visuma fragments, pēc izmēriem gandrīz vienāds ar planētu. Jebkurā gadījumā Pāvelam izdevās saskatīt nebeidzamu līdzenumu, pakalnus, kalnus, mežus, īstas upes un īstu jūras virsmu, pirms viņi iegāzās kaut kādā aizā un zaudēja samaņu no trieciena.

Tomēr viņš atguvās ātri, transgressa tempor-kokoni un šoreiz izglāba īpašnieku dzīvības. Uzrāvās kājās, palūkodamies apkārt, sastapa Jasenas plato acu skatienu, kuru joprojām apmigloja trieciens, un atviegloti elpoja.

- Svētā Dzimta! - šokētā meitene melodiski sacīja. - Viņš laikam gribēja mūs nosist!

- Gluži pretēji, izglāba, - iebilda Pāvels, atsaucot atmiņā pasaules ainavu, kurā viņus izmeta Laiku Koka pasauļu klaidonis. - Vai krītot kaut ko pamanīji?

- Ko var pamanīt, ja viss kritiens ilga vienu zirku?

- Ko, zirku?

- Nu, jā, tas ir tad, kad pamirkšķini ...

- Skaidrs. Tad nu, jaunkundz, es paspēju pamanīt dažas interesantas lietas. Kaut kur no mums pa kreisi, līdzenumā, ir hronopaātrinātāja ēka, tāda pati kā tavā pasaulē, izņemot varbūt vēl vairāk sagrauta. Otrkārt, kādreiz ap to notikusi kauja, un tagad tur ir kapsēta. Treškārt, pakājē kaut kas mirdz un kustas, tur, acīmredzot, ir mūsu ienaidnieku bāze. Nu, bet jūras krastā, trīs vai četrus kilometrus no Stumbra, var saskatīt kaut kādu būvlaukumu. Tur "hronoķirurgi" būvē savu Pretstumbru. Tā ka brovejs Mimo nekļūdījās, viņš mūs izmeta tur, kur vajag.

- Kad tu visu to paspēji ieraudzīt? - Jasena izbrīnā noplikšķināja skropstas. - Mēs kritām tikai vienu ...

- Zirku, - Pāvels iesmējās. “Bet tavs zirks nav līdzvērtīgs manam. - Kļuva nopietns. - Un tomēr neatkarīgi no tā, cik ātri mēs nokritām, mūs varēja atklāt. Iesim prom no šejienes.

- Uz kurieni?

- Tur, kur mūs gaidīs vismazāk, - uz Stumbru. Tur ir bīstami, gandrīz neiespējami slēpties, tāpēc mēs dosimies turp. Vai esi gatava?

- Gatava, kņaz! - bezbailīgi atbildēja Jasena.

Pāvels piegāja pie viņas, noliecās un maigi noskūpstīja viņas sasārtušo vaigu.

* * *

Aiza, kurā viņi kā divas lodes mērķī ielidoja, izrādījās ar pārsteigumu.

Tā kā pa stāvajām sienām no tās izrāpties nebija iespējams - viņiem nebija alpīnistu aprīkojuma, antigravitācijas jostu, absolūto piesūcekņu - Pāvels nolēma doties gar straumi ar tumšu zilganu ūdeni līdz izejai no aizas. Pēc aprēķiniem no kritiena vietas līdz tās sākumam bija palikuši ne vairāk kā divi kilometri.

Gāja ātri, gandrīz skrēja, modri lūkodamies apkārt uz slāņainajām tumšbrūnajām sienām ar baltām svītrām, uz izbalējušajām bālganajām debesīm, neaizmirstot par paranormālo uztveri. Reizēm aizas sienās parādījās alu atvērumi, taču, baidoties palaist garām iespējamo vajāšanu, Pāvels nevēlējās izpētīt nevienu no tām, līdz ieraudzīja milzīgu trīsstūra plaisu, kurā varēja brīvi iederēties Heopsa piramīda. Sajūtot galvā asiņu grūdienu, Pāvels pēkšņi apstājās, pacēlis roku. Jasena paklausīgi sastinga, uzvelkot loku šāviena pozīcijā.

Sasprindzis līdz sāpēm deniņos, Pāvels mēģināja ieskatīties lūzuma dziļumos un skaidri saskatīja gigantiskā kentaura aprises. Viņš atviegloti atslāba, paaicināja Jasenu:

- Ejam, apskatīsim tuvāk.