Slēptuve

Sākumā Pāvels nepamanīja humanoīdu ieročus, taču viņu pavadoņi-cilvēki nebija slikti bruņoti: mirdzošo metāla tērpu plecu tornīšos izvirzījās kaut kādi staru ieroču stobri, bet rokās lielā auguma, spēcīgie vīrieši, vecs un jauns, turēja biedējoša izskata karabīnes, kas atgādināja raķešu šautenes "Drakons". Pāvels neredzēja ķiveres, no kā secināja, ka šīs pasaules gaisu ir iespējams elpot. Tas viņu nedaudz mierināja, jo bija paredzams, ka tempor-kokonu akumulatori ar laiku izsīks, un būtu muļķīgi nokļūt vakuumā vai indīgā atmosfērā.

Visi četri bija atlidojuši ar nepazīstamu lidaparātu, kas izskatījās pēc krustveida formas caurules: trīs šī krusta gali beidzās ar caurspīdīgu kajīšu uzblīdumiem, bet ceturtais kvēloja ķiršu krāsā, it kā sakarsēts līdz augstai temperatūrai.  "Ķirurgu" bāzes sargi to bija nosēdinājuši pienācīgā attālumā no kapsētas-ielejas un klintīm, kur slēpās Jasena, drūmā melnzaļsarkanā mežā, kura koki vairāk atgādināja milzu bumbas. Pāvels nebūtu atradis aparātu, ja nezinātu, ko meklēt, turklāt tagad viņš atradās izdevīgākā pozīcijā nekā pretinieki: desmit metrus augstāk uz vaļņa nogāzes, no kuras sākās lejupceļš ielejā. No šejienes mežs bija pārredzams kā uz delnas.

Notvēruši Jasenu, pēc īsa strīda un draudīgiem žestiem četrinieks sadalījās. Melnā ģērbtie humanoīdi virzījās uz ieleju tieši tajā virzienā, kur Pāvels slēpās aiz akmeņiem, bet cilvēki pretojošos gūstekni veda uz mežu.

"Paldies puiši! - Pāvels klusi nočukstēja. - Jūs atvieglojāt manu uzdevumu".

Viņš ātri un vienkārši neitralizēja melnā tērptos necilvēkus, aizejot viņiem aiz muguras. Bez vilcināšanās pirmo pārdalīja ar zobenu līdz viduklim, bet otro ar kājas spērienu pa deniņiem notrieca no kājām. Tiesa, svešinieks tūlīt uzlēca augšā, dzīslains un lokans, izgrūda no ķermeņa uz visām pusēm adatas kā ezis, izpleta rokas un metās uz Pāvelu, kurš beidzot saprata, kāpēc melnie humanoīdi nenēsā ieročus. Iespējams, viņi bija milzu dzeloņcūku pēcnācēji, jo izrādījās, ka viss viņu ķermenis bija pārklāts ar asiem ērkšķiem-adatām, kuras Pāvels pieņēma par melniem kombinezoniem, un roku un kāju pirksti izvirzīja ne mazāk asus, ja nedaudz īsākus, nagu asmeņus, kas spēja griezt pat akmeni.

Vēlāk izrādījās, ka viņi bija bruņoti arī ar šaujamieročiem, kas piestiprināti pie jostām zem ērkšķiem, taču izdzīvojušais "dzeloņcūku vīrietis", būdams pārliecināts par savu pārākumu, neizmantoja šo lāzera izstarotājam līdzīgo ieroci.

Izvairījies no "dzeloņcūkas" apskāviena, Pāvels ar drimmeri nocirta galvu un nodrebēja, kad tas agonijā sāka ripināties pa uzkalnu un ar katru roku sitienu ar nagu asmeņiem sakapājot akmeņus mazos gabaliņos. Noņēmis viņa īsstobra pistoles izstarotāju ar neparastu rokturi, Pāvels ieklausījās skaņās, kas nāca no visām pusēm, neko satraucošu nesadzirdēja un metās uz mežu, apsteidzot pie sava aparāta ejošos apsargus.

Viņš paspēja laikus.

Noguris no gūsteknes pretestības, viens no apsargiem - vecs, krunkains, ar mucas formām - iesita viņai ar dūri pa galvu, pārmeta bezsamaņā esošo meiteni pār plecu un paātrināja soli. Viņa partneris - jauns, liela auguma, ar gaļīgu skūtu galvu un uzblīdušu, bālu seju - ejot viņam sāka kaut ko skaidrot, izdarot diezgan saprotamus žestus. Šķiet, ka viņš pārliecināja veco, jo tas pēkšņi nometa Jasenu zemē, nospļāvās un, izņēmis no aiz jostas plakanu, zaļu blašķi, palika muti zem dzintara šķidruma strūklas.

Jaunais piesteidzās pie pacēlušās Jasenas, kura sāka atjēgties, sāka raut nost viņas jaku, notrieca zemē, ar celi piespiedis, iesita viņai pa seju. Un šajā brīdī darbībā iesaistījās Pāvels.

Viņš nevarēja tuvoties ienaidniekam, koki bija reti, un mežā bija maz lielu akmeņu, tāpēc, tiklīdz viņš parādījās, viņam bija jāpārslēdzas uz ātrumu.

Vecajam bija laba reakcija un viņš izšāva uz skaņu, kad līdz Pāvelam bija atlikuši vēl vismaz divdesmit soļi. Pāvela laiks gandrīz apstājās, un viņš visu redzēja kā lēnas kustības video: stara ieroča tornītis uz pleca kustējās, meklējot mērķi, - blašķe sāka ceļu uz leju - vecā vīra galva sāka lēnām griezties - šāviens (purpursarkanas gaismas uzplaiksnījums) - galva vēl nedaudz pagriezās, uz Pavelu paskatījās bezkrāsainas, izbalējušas, gandrīz baltas acis, vēl viens šāviens - un tikai tagad Ždanova mestais zobens atrada ienaidnieka rīkli un pārcirta to līdz ar aizsargapkakli kā papīra lapu.

Jaunais uzreiz nesaprata, kas notiek, un, kad pielēca kājās, Pāvels jau bija blakus.

Nebija zināms, kāpēc jaunais neizmantoja ieroci, kuru iedarbināja skaņas vai domu pavēle. Acīmredzot viņš vienkārši aizmirsa par tā esamību. Un arī Pāvels neatcerējās par svešiniekiem atņemto lāzeru un savu zobenu. Viņu pārņēma tumšs niknums un viņš domāja tikai par to kā izdauzīt šo pretīgo viepli, pat ne par briesmām vai iespējamo misijas neveiksmi.