Slēptuve

Caur lidojošā krusta šņākoņu, ugunīgo šāviņu sprakšķiem un trulu dūcienu, ar kādu šāviņi ietriecās zemē, pēkšņi atskanēja smagu aulekšu tuvošanās, no kuriem drebēja zeme, un tūlīt šaušana no augšas apklusa. Krusts apstājās, sāka slīpi pacelties pret horizonta malu, bet tad to apsteidza žilbinoši spilgts zaļš zibens, kas uzreiz izkausēja daļu centrālās caurules. Otrais zaļās uguns uzplaiksnījums deformēja krusta pirmo šķērssiju, lidojošais koloss ar aizsmakušu vaidu nogāzās lejā, nokrita mežā ar visu savu daudztonnīgo masu. Atskanēja trieciens, krakšķi, lūztoša metāla kaukoņa, vājš purpursarkans zibens un eksplozija. Triecienvilnis aizmeta apskāvušo pāri pret koka saknēm un stumbriem, un viss apklusa.

- Kas tas bija? - Jasenas acis iepletās.

Pāvels palaida viņu vaļā, izlīda no zaru masas un virs meža ieraudzīja hronbruņinieka drūmo melno figūru. Meitene izlīda pēc tam, novaidējās, paslēpās aiz drošībnieka muguras, klusi izrunājot ierasto: "Svētā Dzimta!"

Melnais jātnieks uz sava milzu kentaura tuvojās, parādījās starp kokiem un devās taisni pie atslābušā pozā stāvošā Ždanova. Apturēja kentauru, nolēca zemē, iegrimstot tajā līdz potītēm. Viņa horizontālā acu sprauga bija pielijusi ar sarkanu gaismu, it kā viņš mēģinātu labāk apskatīt pretī stāvošo cilvēku. Tad atskanēja zema rīboša balss:

- Pāvels Ždanovs?

- Viņš runā rossinu valodā! - Jasena aiz muguras bija pārsteigta.

- Jūs nekļūdījāties, - Pāvels paklanījās. - Kas esat jūs?

- Tas, kurš tevi šeit gaidīja.

- To, Kas Seko, emisārs?

- Sauc, kā vēlies. Pavēli. Man, manu radītāju gribas izpildītājam, ir jādara viss, ko tu pavēlēsi.

- Vai tu mani jau sen gaidi?

- Es nesaprotu, ko nozīmē “sen”. Man tāds jēdziens neeksistē.

- Labi, nesāksim noskaidrot strīdīgo jēdzienu nozīmi. Atbildi uz konkrētu jautājumu. Cik ir "sanitāru" ... ē-e ... tādu, kas būvē Kontrstumbru?

- Dzīvu - apmēram trīs simti, mirušu - vairāk nekā tūkstotis.

- Mirušu? - nodrebēja aiz Pāvela muguras Jasena.

- Viņš droši vien domā kiberautomātus, mehāniskas būtnes, tādas īpašas mašīnas. Vai ir arī paši "hronoķirurgi"?

- Tiek gaidīts kurjers no tiem, ko jūs saucat par “hronoķirurgiem”. Viņš pats attiecībā uz visu, kas notiek mūsu Zaros, ir būtne-process, precīzāk sakot, pašorganizējoša nereāla procesa reāla secība.

- Nav saprotams! Paskaidro, ko ar to domā.

- Cilvēk Ždanov, man nav pietiekama jūsu valodas vārdu krājuma, tāpēc es nevaru atbildēt uz visiem jautājumiem. Esi apmierināts ar to, ko es jau teicu: "hronoķirurgs" ir saprātīgs process.

- Kāpēc tu par viņu runā vienskaitlī?

- Tāpēc, ka nav daudz "hronoķirurgu", bet tikai viens - saprātīga difūzi-lokālā "sēņu micēlija" tipa sistēma.

Pāvels neticīgi samiedza acis.

- Vai nejauc? Man teica, ka "ķirurgs" ir "bara" sistēma.

- Terminālā atšķirība ir nenozīmīga. Cilvēk, pienācis laiks izpildīt uzdevumu. Šurp lido perimetra sargu eskadra. Tev var pietrūkt laika. Nepaspēsi!

Pāvels atskatījās uz Jasenu.

- Ko iesaki?

 Novēdinājās skropstu vilnis, priecīgi pārsteigts un sajūsmināts - viņai uzticēja padomu! - skatiens, sasarkuši vaigi. -"Ak, mans mīļais bērns!.."

- Izlauzties uz Kalnu... tas ir, uz Stumbru!

Pāvels domāja tikai dažus mirkļus.

- Labāku neko tāpat nevarēs izdomāt. Hei, kā tevi sauc ... vai tev ir vārds?

- Es esmu mākslīgs radījums, pseidointelekts, sērijas numurs...

- Es tevi nosaucu par Bruņinieku. Nosēdini mūs uz sava zirga skausta un rikšosim līdz Stumbram. Tur tu mūs izsēdini un dodies uz kalniem. Ja būs nepieciešama palīdzība, es atradīšu veidu, kā sazināties.

- Tikai pirmā uzdevuma daļa ir racionāla, atkāpšanās ir neracionāla. Mani tik un tā iznīcinās. Pēc jūsu izsēdināšanas es ierosinu organizēt uzbrukumu Kontrstumbram, lai novērstu uzmanību.

Pāvels ilgi nešaubījās.

- Neatbalstu, bet citas izejas nav. Uz priekšu, Bruņiniek! Starp citu, tu neesi lietas kursā, vai kāds no mūsu cilvēkiem neslēpjas Stumbrā? Vai darba zonas ar membrānām ir saglabājušās?

Melnais jātnieks noliecās, uzlika nopīkstošo Jasenu uz kentaura muguras, tad tādā pašā veidā iekārtoja Pāvelu un apsēdās pats.

- Zonas ir saglabājušās. Vienā no tām tevi gaida.

- Kas?! Vai nejauši tie nav manas grupas desantnieki?

- Redzēsi.

Bruņinieks paskubināja "zirgu" no vietas un, zem apdullinošā pakavu pērkona, nemainot aulekšu ritmu, vienu pēc otra notrieca divus tuvojošos krustveida aparātus. Priekšā kļuva redzams Stumbrs - pelēka kolonna ar robainu augšdaļu, pa pusei pārklāta ar gruvešiem no sabrukušās ēkas augšdaļas. Un aiz tā, nedaudz pa labi, pacēlās kolosāla melna, divgalvaina, zvīņaina virsotne, izplatot sarkanās un violetas krāsas zibšņus.

5. nodaļa

Neilgā laikā pieraduši pie tumsas: abi spēja ne tikai ātri pielāgoties jebkurai videi, bet bija arī ar paranormālu redzi, kas ievērojami paplašināja cilvēka redzes loku.