Slēptuve

- Tur nu tev noteikti ir taisnība. Paaugsies mazliet, un es tevi ņemšu par sievu. Vai tu nāksi?

- Nezinu. - Meitene atvirzījās, ilgi klusēja, skatoties uz viņu, tad atkal pievirzījās atpakaļ, apgūlās viņam blakus. - Vai pāri nedarīsi?

Pāvels iesmējās, Jasenu maigi pievilka sev klāt, noskūpstīja viņas vaigu, pēc tam pakļāvīgās, pilnās lūpas un nopietni solīja:

- Nedarīšu.

Jasena kautrīgi viņu apskāva un pēkšņi izplūda asarās. Pāvels apmulsa, negaidījis šādu reakciju, nesaprotot, kā aizvainojis, ko pateicis nepareizi, tad viņam ienāca prātā: Jasena atcerējās Vladeju. Viņš atraisīja rokas, domādams piecelties, bet meitene viņu nelaida vaļā, pakratot galvu, stiprāk satverot viņu.

Pagāja ilgs laiks, līdz viņa nomierinājās un kļuva klusa. Sāka elpot viegli un klusi. Pāris reizes smagi nopūtās, nodrebēja. Un aizmiga. Baidīdamies viņu pamodināt, Pāvels nekustīgi gulēja, līdz aizmiga pats.

* * *

Viņi nogulēja apmēram piecas stundas pēc Pāvela iekšējā pulksteņa.

Parokastoja ar sieru un toniku no Ždanova NZ kastes, neatjaunojuši iepriekšējā vakara sarunas. Tad Jasena atkal telpā sajuta dīvainu smaku, un Pāvels, kurš arī to juta, nolēma atrast smakas avotu. Par to, ka tās nav plēves ķīpas, viņš jau bija pārliecinājies. Plēve oda citādi.

Viņam par lielu pārsteigumu, zem atsevišķi izvietotas ķīpu kaudzes viņš atrada lūku, kas atvērās bez automātikas, ar rokām. Lūka bija skaidri izgatavota uz vietas, un pēc pirmā iespaida visai veca. Tā neslēpa nekādus pārsteigumus, kā mīnas un citas sprādzienbīstamas ierīces.

Satvēris rokturi, Pavels pievilka vāku uz sevi, gatavs briesmu gadījumā atvairīt uzbrukumu vai atkāpties, taču nekas nenotika. Atvērās tumša aka, kas oda ar sarežģītu smaržu buķeti, starp kurām bija nepazīstamas un pazīstamas - putekļu, rūsas, plastmasas smakas.

Sataustījis kāpņu pakāpienus, Pāvels sāka nolaisties, pilnīgi nenojaušot, kur aka varētu novest. Pēc viņa zināšanām, uz šī horizonta nebija oficiālu vai slepenu slēpņu.

Aka izrādījās slīpa; tā neaizveda uz telpu stāvu zemāk, bet gan uz ēkas ārsienas pusi, kas dažos horizontos bija trīs līdz četrus metrus bieza. Telpa, kurā nonāca izlūki, atgādināja no visām pusēm ar foliju pārklātu šauru un garu kabatu. Spriežot pēc kurluma, kas nokrita pār Pāvelu, plēvei piemita elektromagnētiskas un psi lauku ekranējošas īpašības, tieši tāpēc viņš nevarēja sajust šo tukšumu ēkas sienā.

Kabata, kurā valdīja absolūta tumsa visos aspektos, izrādījās kādam piederoša noliktava. Nebija iespējams uzminēt, kurš te bija iekārtojies, jo šeit bija savāktas dažādās pasaulēs izgatavotas lietas.

Pirmkārt, Pāvels ar tausti atrada laternu un ieslēdza to. Viņš paskatījās apkārt uz dažādo iekārtu kaudzēm un grēdām, un nosvilpās. Noliktavā bija viss nepieciešamais, lai apbruņotu veselu desanta komandu: ieroči - sākot no metamajiem un citiem nažiem līdz anihilatoriem un raķešu karabīnēm, pārtikas krājumi īpašos iepakojumos, aizsargkomplekti, īpaši skafandri "kokosi" un "uniki" kombinezoni, parasti apģērbi, apavi, alpīnisma piederumi, rācijas, medicīniskās kastes un pirmās palīdzības aptieciņas un daudz, daudz kas cits. Dažu priekšmetu mērķus un uzdevumus Pāvels varēja tikai nojaust. Bija acīmredzams, ka noliktavas īpašnieki bija gatavojušies rūpīgi un izvēlējušies vislabāko, ko viņiem sniedza zinātne un tehnoloģijas dažādos laika Zaros. Ždanovs neatrada tikai drimmerus.

- Kam tas viss pieder? - Jasena nočukstēja, palūkojusies apkārt un jūtoties neērti par maņu reakcijas zudumu.

- Es arī gribētu to zināt, - pašūpoja galvu Pāvels. - Kāds savācis lietas no daudzām pasaulēm, bet nav zināms, kam tās ir paredzētas.

- Man ir sajūta, ka kāds šeit bijis ... nesen.

Pāvels pamāja, viņš juta to pašu.

- Dievs ar viņu. Labāk pārģērbsimies, ja jau mums ir tik ļoti paveicies, un apbruņosimies, pirms īpašnieks atgriezies.No drēbju kaudzes viņš izraka sieviešu apakšveļu, izvēlējās "uniku" ar "hameleona" aprīkojumu un aizsargājošu eksoskeleta plēvi, pameta Jasenai:

- Uzvelc, tas ir tev.

Meitene pagozīja rokās mirdzošo perlamutra apakšveļu, atstūma to malā.

- Es šādu nevalkāšu.

- Kā vēlies, - Pāvels palika vienaldzīgs. - Bet šīs lietas ir ļoti skaistas un modernas, tās nēsā visas mūsu sievietes.

- Es ne jau tāpēc, ka ... - Jasena pēkšņi sadusmojās. - pie mums tādus nevalkā ... un vispār es nezinu, kā to uzvilkt.

- Varu palīdzēt, - Pāvels mierīgi piedāvāja.

Jasena nosarka, uzmeta viņam iznīcinošu skatienu, paķēra veļu un devās stūrī, aiz mazu zilu pārtikas konteineru kaudzes.

- Neskaties uz šo pusi!

Pāvels pasmaidīja, izvēlējās sev drēbju komplektu un ar prieku pārģērbās, piedzīvojot īstu saviļņojumu no ādas saskares ar tīru apakšveļu.

- Saģērbies?

Jasena iznāca no aiz kaudzes un apmulsusi apstājās. Apdullinātais Pāvels atvēra muti, domājot pateikt, ka jaunām meitenēm nepienākas rādīt apakšveļu ne pārāk pazīstamiem vīriešiem, un atkal aizvēra to.