Slēptuve

Toties vīrietis prata cīnīties. Viņš pārzināja tāda paša veida cīņas mākslu kā Laentirs Valetovs, kuru volhvs Rods bija nosaucis par tengresiti. Viņš izvairījās no uzbrukumiem, vienkārši klasiski, šķietami, nepieliekot nekādas pūles, vienlaikus sasniedzot Pāvelu no neiedomājamām pozīcijām, vienlaikus draudot izraut acis vai caurdurt kaklu.

Pāvels ar grūtībām pielāgojās šim cīņas stilam, viņu glāba tikai ātrums, tempa bloķēšana un izvairīšanās, kā arī izcila paņēmienu izjūta. Tomēr viņš saprata, ka, ja ienaidnieks atjēgsies un izšaus, viņu uzvarēt vairs nebūs nekādu izredžu, tāpēc sāka gatavot sarežģītu kombināciju, kas rusbojā bija pazīstams ar nosaukumu "tangrams" [10], un lika to lietā, apzināti pakļaujot sevi uzbrukumam.

Jaunā cīnītāja pirkstu kauliņi ietriecās Pāvela deniņos, sāpju uzplaiksnījums uz mirkli izslēdza apziņu, tomēr ķermenis turpināja darboties tajā pašā ritmā un rīkoties saskaņā ar izstrādāto kombināciju.

Ždanova kreisās rokas pirksti sakļāvās ap īpaša veida sitienam pacelto roku, pagrieza to un laužot piespieda. Tajā pašā laikā viņa labās rokas atvērtā plauksta strauji, kā virzulis, atsitās pret puiša pieri, apdullinot viņu, atgriežoties atvairīja pretinieka kreisās rokas sitienu un atgriezās, ar knābim līdzīgu ķerošu sitienu izraujot balseni.

Tengresiti meistars aizlidoja atpakaļ, saķēra kaklu, no kura kā strūklaka izplūda asinis, saliecās, tad pēkšņi pagrieza galvu pret Pāvelu, un tornītis ar staru ieroci uz pleca gludi pagriezās pret drošībnieku, palūkodamies ar stobra redzokli sejā.

Ilgi, ilgi viņi skatījās viens uz otru, lieliski visu saprotot (patiesībā nebija pagājušas vairāk kā divas sekundes!). Tad kaut kas notika, tornītis ar ieroci pēkšņi sāka slīdēt no "sanitāra" pleca, izspļāva uguni - jau pret zemi... Un tikai pēc tam Pāvels saprata šīs demontāžas cēloni - Drimmers! Jasenai bija izdevās pacelt cīņas laikā nokritušo zobenu, pienākt no sāniem un nocirst stara ieroci kopā ar turētāju un ienaidnieka plecu, kurš tā arī nesaprata, kas notika. Vīrietis nogāzās, saliecās un palika nekustīgs.

Pāvels dziļi ievilka elpu, pienāca pie Jasenas, atņēma zobenu, paskatījās viņai sejā, ieraudzīja acīs asaras, sāpes un prieku, greizi pasmaidīja.

- Viss kārtībā?

Ar šņukstu Jasena pakārās viņam ap kaklu, nospiedās ar visu ķermeni un apklusa. Tikko dzirdami nočukstēja:

- Nekad neatstāj mani vienu!

- Labi, - Pāvels viņai atčukstēja,  ar pārsteigumu jūtot, ka viņam ir ļoti patīkami apskaut meiteni un ka viņa ir uztraucoša. Viņš atstūma viņu no sevis, noslaucīja no vaigiem slapjās asaru līnijas.

- Tagad skriešus no šejienes! Tūlīt šeit noteikti parādīsies citi sliktie cilvēki... - Pāvels nepabeidza.

Ar šņākoņu virs galvas pārlidoja dīvains lidaparāts, nedaudz līdzīgs pirmajam, bet daudz lielāks un sarežģītāks. Pēc formas tas bija divkāršs krusts, kura katrs šķērsstienis dubultojās galos, bet zari, savukārt, beidzās ar divām izliektām caurspīdīgām laternām, kuru iekšpusē sēdēja desantnieki. Turklāt no krusta galvenās caurules apakšas izvirzījās puslodes ar ragiem, un tieši tāds pats rags izauga no caurules augšas.

Ragu mērķis atklājās uzreiz, kad lidojošais krusts atgriezās. Cilvēki tikko bija paslēpušies zem koka, no aparāta ragiem, kas lidoja virs apsargu ķermeņiem, izplūda violets zibens un ietriecās zemē, izšļakstot to kā ūdeni, acumirklī sastingušās piltuvēs. Strēlnieki tikai šāva pa kaujas lauku, nezinot, kur slēpjas bēgļi, bet agri vai vēlu, nogludinot visu mežu, viņi būtu sašāvuši koku, zem kura stāvēja Pāvels un Jasena.

Krusts sāka kustēties pa izvērstu spirāli aplejot zemi, zem tā ar purpursarkanu un zilu liesmu straumēm. Pārdomājis situāciju, Pāvels pieņēma lēmumu.

- Tiklīdz sākšu šaut, skrien cik jaudas! Skrien līdz pirmajam krustam, ar kura vadītājiem satikāmies, tas nav tālu, simts metru attālumā. Saprati?

- Bet tu?

- Es novērsīšu viņu uzmanību, un tad noteikti tevi panākšu.

- Nē!

- Skrien, es teicu!

- Tikai kopā ar tevi. Un neiebilsti! Vai nu mēs kopā izlauzīsimies, vai arī ... - Jasenas balss nodrebēja, nokrita līdz čukstam, - vai arī mēs kopā nomirsim.

Sekundi Pāvels izturēja viņas sašutuma pilno kareivīgo un tajā pašā laikā lūdzošo skatienu, tad noglaudīja vaigu un pacēla staru ieroci, kas bija atņemts  “dzeloņcūkas” humanoīdam.

- Izšaušu - skrien, es tev sekošu.

Jasena pamāja, noliecās - savilkta atspere, jauna, spēcīga, gracioza savas cilts pārstāve, un Pāvels apsolīja sev viņu par jebkādu cenu izglābt no nāves.

Bet viņiem nebija jāšauj un jāskrien.