Slēptuve

Viņš īpaši necerēja atrast kaut ko sev noderīgu šajā titānu kapsētā, drīzāk uzvarēja vēlēšanās sajust "kaujas smaržu", sajust ļaunuma un labā nesēju mentālās pēdas - kā viņš tos iedomājās. Un Pāvels nebija vīlies cerībās. Pēdu bija daudz, lai gan kauja acīmredzot notika pirms daudziem gadiem - ja šajā pasaulē laiku varēja izmērīt, sadalot metriskos segmentos un spriest par to ilgumu. Tiesa, pat šeit viņam neizdevās noskaidrot, kura pusē palika uzvara. Ne tāpēc, ka karavīri no abām pusēm bija vienādi miruši, bet gan tāpēc, ka Pāvels nevarēja noteikt pusei šeit gulošo milžu identitāti. Viņš nekad agrāk nebija saticis nevienu no viņiem, un vairumā gadījumu nebija iespējams atšķirt "ķirurgu" kalpus no To Kas Seko sabiedrotajiem.

Un tomēr Pāvelam izdevās veikt nelielu atklājumu.

 Cīņā piedalījās ne tikai nehumanoīdi un viņu mašīnas, kas līdzinājās cilvēku delīrija drudža monstriem, bet arī cilvēki ar saviem kibernētiskajiem palīgiem, kuru vidū Pāvels ar pārsteigumu atpazina esperus - lidojošās "dzeloņrajas", Stumbra aizstāvjus, un konkistadorus, kas bija hronopaātrinātāja kiberapkalpotāji. Tiesa, to izmēri bija daudz lielāki nekā Zemes prototipu izmēri, kas lika padomāt par parādības cēloņiem. Ceļojot pa Stumbru, Pāvelam jau nācās saskarties ar pārspīlētu pazīstamu priekšmetu formu palielināšanās efektu. Acīmredzot līdzīgs efekts darbojās šeit, ne velti Stumbra atliekas bija netālu no šejienes.

Pāvels apstaigāja ģigantisku konkistadora-zirnekļa liemeni lielu kā daudzstāvu ēka, ar ķepām, kas bija iesprūdušas izdedzinātā un saķepušā mālā, pieskārās spīdīgajai melnajai radzei uz vienas ķepas un atleca, uzreiz nesaprotot, kas noticis. Likās, ka milzu zirneklis pēkšņi klusi uzsprāga un izspļāva vēl vienu, reizes piecdesmit mazāku zirnekli. Tikai uzmanīgi ieskatījies, Pāvels saprata, kas par lietu. Milzis vienkārši ar lēcienu samazinājās līdz dabiskajam izmēram, bet palika nekustīgs, iekusis augsnē un miris. Šādas tūlītējas transformācijas iemeslu varēja tikai uzminēt, jo Ždanova pieskāriens taču nevarēja izsaukt sakļaušanās efektu.

Tomēr kāpēc gan ne? - radās doma. Un, ja nu šajā pasaulē uzslāņojās vietējās un citas pasaules fizikas likumi, liekot Metauniversam "izžūt", sarauties? Kauja notika ļoti sen, un tajās dienās šīm radībām bija tieši tādas - gigantiskas - dimensijas. Pašlaik, iespējams, visas konstantes, mijiedarbības likumi ir mainījušies, atomi un elementārdaļiņas ir sarukušas, pasaules daba ir "izžuvusi", un neskarti ir palikuši tikai svešo pasauļu objekti, kas pieder citiem metauniversiem. "Izžūšanas" likums viņus neietekmēja tik destruktīvi.

Pāvels sasniedza nākamo milzi, neaizmirstot palūkoties apkārt un debesīs, un pieskārās milzīgā bruņurupuča ar pretīgi dzīvajām pat šajā mirušā ķermeņa stāvoklī, sārtajām antenām, gludajam sānam.

Sakļaušanās efekts izpaudās nekavējoties, kā sitiens ar rungu pa galvu. Milzīgais blāvi zili pelēkā metāla kupols, kā to redzēja acs, bruņurupuča apvalks, pazuda, tā vietā atstājot saplacinātu divmetrīgu uzpampumu. Savulaik šīs nezināmas nozīmes mašīnas mudžēja daudzos Stumbra horizontos.

Nākamais bija gigantisks simtmetrīgs radījums, apvienojot eža, tārpa un krokodila iezīmes, kas visā garumā bija pāršķelts ar kādu briesmīgu asmeni. Desmit reizes sarūkot, viņš nebeidza radīt iespaidu par ļaunu spēku ar mērķtiecīgām slāpēm pēc asinīm, kādas piemīt īpaši cilvēku medībām apmācītiem Zemes sargsuņiem. Varēja gadīties, ka arī šis krokodilu tārps kalpoja saviem saimniekiem kā sargsuns.

Aizrāvies, Pāvels vēl pusduci briesmoņu pārvērta par "punduriem", ieskaitot hronobruņinieku, līdz pēkšņi sajuta auksta vēja elpu. Sastinga. Radās iespaids, it kā draudīga melna ēna pārklātu viņu un paskatītos uz viņu ar ledainām vilka acīm. Nojauta ar satraukumu iedūra sirdī, lika paskatīties apkārt psi diapazonā. Un Pāvels visu saprata. Ja tas līdzētu, viņš būtu sevi izpļaukājis!

Viņa vingrinājumi, transfomējot nāvē sastingušos abu armiju karotājus, nepalika nepamanīti "ķirurgu" sargājošajai sistēmai. Tā sajuta vai ievēroja ainavas izmaiņas un, nezinot parādības cēloni, nosūtīja pārbaudes komandu. Un šī grupa (četri cilvēki vai ne cilvēki, bet dzīvas radības, kā Ždanovspie sevis atzīmēja) piezemējās tieši tur, kur viņš bija atstājis Jasenu.

Paklusām izlamājies, Pavels metās atpakaļ un sasniedza vietu, kur viņu gaidīja jaunā rossinka, brīdī, kad pārbaudes komanda svinēja uzvaru, sagūstījuši Jasenu.

Pāvela ekstraskatījums nelika vilties, viņš bija pareizi novērtējis ienaidnieka potenciālu. Grupu veidoja četras būtnes: divi bija cilvēki, divi - humanoīdi, bet tāli no cilvēkiem. Šauras, pie deniņiem saspiestas galvas, baltas sejas bez degumiem, galvaskauss izbīdīts uz priekšu, knābim līdzīga mute,  smailas ausis piespiestas pie ar sudrabainu vilnu apaugušas galvas. Divas rokas, divas kājas, šauri pleci un izliekta mugura. Tērpušies melnos kombinezonos ar daudzām izceltām svītrām un dzīslām. Aborigēni? Vai arī atnācēji, viena no neskaitāmo Laika Zaru neskaitāmo Zemju iedzīvotāji ar līdzīgiem eksistences apstākļiem?