Slēptuve

- Kas tur ir? - meitene nočukstēja.

- Melnā jātnieka zirgs, kuru tu divreiz esi redzējusi: savā mežā un nesen, kad viņš paskatījās no vienām no vietējās pasaules debesīm. Tikai šis zirgs ir reizes trīs lielāks.

- Un viņš mūs ne...

- Neaiztiks. Hronobruņinieki ir mūsu pusē.

- Hrono ... bruņi?

- Mēs melnos jātniekus saucam par hronobruņiniekiem. Viņi ir mūsu sabiedrotie.

Apmetuši akmeņu un lielāku klinšu atlūzu un izciļņu krāvumus, viņi piegāja pie alas atveres, ienira tās ēnā, apstājās, lūkodamies uz kentaura kalnu, no kura "cilvēka" rumpja galvas vietā izvirzījās vāji mirdzošs violets rags. Bija jūtams, ka "zirgs" ir dzīvs, enerģijas pilns un viņus redz, taču viņš nesteidzās reaģēt uz cilvēkiem, ar neierobežotu pacietību gaidot savu saimnieku.

- Nez, ko viņš šeit dara? - Pāvels uzdeva sev jautājumu. - Un kur ir pats jātnieks? Nogalināts? Aizgājis izlūkos?

- Tu teici, ka redzēji kaujas lauku. Varbūt šis dzelzs dēmons no turienes aizbēga un stāv šeit kopš kaujas?

- Viss var būt. - Pāvels domīgi paskatījās uz kentaura skaustu, novērtējot tā augstumu - divdesmit metrus - un iespējas tur uzkāpt. - Zini, man radās laba ideja ...

- Neparko! - Jasena atkāpās, uzreiz sapratusi līdzgaitnieka ideju. - Viņš mūs saberzīs putekļos! - sarauca uzacis, pamanījusi jautro mirdzumu Ždanova acīs. - Turklāt viņš mums neklausīs...

Pāvels klusēja, turpinot izstrādāt rīcības plānu.

- Viņu uzreiz ieraudzīs, mēs nepaspēsim ne soli paspert, - meitene turpināja.

Pāvels klusēja, beidzot izlēmis, ka plāns ir patiešām labs.

- Un es vienkārši baidos no šī melnā dēmona! - Jasena izmisumā izmeta, atkāpjoties tuvāk izejai.

- Es arī nedaudz baidos, - Pāvels iesmējās. - Nomierinies, mēs viņu neizmantosim kā zirgu. Bet varam mēģināt to palaist kā tanku, lai novērstu uzmanību.

- Tā nu viņš mums paklausīs, - iespurdzās acumirklī nomierinājusies rossinka. - Kā tu viņam pateiksi, lai viņš virzās pareizajā virzienā?

- Jā, ir daži apsvērumi... - Pāvels nesāka paskaidrot Jasenai, ka cer uz drimmera palīdzību. - Lai viņš pagaidām šeit pastāv. Īstajā brīdī mēs to aktivizēsim.

Viņi iznāca no alas aizā, atkal devās gar straumi ar pārsteidzoši zilo ūdeni.

Aiza pamazām paplašinājās, kļuva seklāka, tās sienas nolaidās, līdz pārvērtās par klinšu ilkņiem, par akmeņainu kalnu virteni, un pēc vēl viena kilometra straume noveda izlūkus pie drūma mālaina līdzenuma, ar garām melnām rētām, sakaltušajos mālos, kur bija notikusi titānu,To kas Seko atbalstītāju cīņa, ar "hronoķirurgu" karotāju armiju.

Klusējot Jasena un Pāvels nolūkojās uz milzu krāteriem, plaisām, stāvus uzrautiem klinšu slāņiem, uz dažādu  mašīnu sadragātiem skeletiem, augsnē iekusušiem pussadegušiem lidaparātu korpusiem, kastes formas ēku drupām, kentauru liemeņiem, hronobruņinieku torsiem, pērtiķčūsku blokiem, kolosālām, rāpojošām apokaliptiskām drakonu figūrām, groteski palielinātiu daudz segmentu posmkāju ķermeņiem, kuriem bija uzspiests nesaudzīgas nežēlības zīmogs, universāla ļaunuma iemiesojumi ...

Redzēdams, kā Jasenas seja kļūst bāla, Pāvels maigi pakratīja viņu aiz pleciem, ieskatījās acīs, raidot miera impulsu.

- Turies, meitiņ. Viņi šeit guļ jau ilgi un vairs nevienu neapdraud. Iemalkosi nedaudz ūdens?

Jasena pakratīja galvu, nodrebinājās kā salstot, aizvēra acis, iebāza pieri Pāvela krūtīs, tad atrāvās.

- Svētā Dzimta! Es nekad nebiju domājusi, ka skatīšu tādas šausmas! Par ko viņi cīnījās?

- Par dzīvību, - padomājis atbildēja Pāvels.

- Par dzīvību?!  Nogalinot viens otru?!

- Meitiņ, katrs no viņiem bija pārliecināts, ka tikai viņam ir taisnība. Vai jūsu pasaulē nav gadījies, ka ienaidnieki nikni aizstāvēja vienu un to pašu ideju? Tikai viņi šo ideju saprata katrs citādi.

- Mums nekā tāda nebija. Jasena nopūtās. - Es neatceros. Bet tas, ko tu teici, ir biedējoši!

- O, jā, - Pāvels piekrita. - Bet tā iekārtota mūsu pasaule... un daudzas, daudzas tās kopijas. Lūk, ko, mazā. Gaidi mani šeit. Ielūkošos tajā laukā un kaut ko pameklēšu. Pagaidām atpūties.

- Es neesmu nogurusi.

- Un tomēr tev jāpaliek. Lūk, niša, ielien iekšā un gaidi. Es drīz atgriezīšos.

Pāvels palīdzēja meitenei iekārtoties starp diviem laukakmeņiem, domās iezīmēja ceļu un zigzagoja no viena krātera uz otru, no viena sakautā milža uz otru. Pēc minūtes viņš pazuda no Jasenas acīm.

Meitene nolika loku sev priekšā, uzlika bultu uz auklas un sāka gaidīt, par visu pasaulē vairākvēlēdamās pamosties!

4. nodaļa