Slēptuve

- Nez kāpēc man šķiet, ka jautājums būtu jāformulē savādāk, komisār. Kas esat jūs?! Man jau nu noteikti nav nekāda sakara ar transgressa parādīšanos.

4. nodaļa

Kritiens turpinājās ilgi, mūžību - saskaņā ar desantnieku izjūtām, kuri jau ne reizi vien bija piedzīvojuši metienu pa hronomembrānas "stīgu". Tāpēc, kad šī bezprecedenta kritiena caur laikiem karstums un svilpoņa nomainījās pret aukstumu un klusumu, cilvēku apziņa to uztvēra kā apstāšanos, triecienu pa psihi, no kuras ilgi nevarēja atgūties.

Pirmais atguvās Pāvels Ždanovs, kuram bija lielas adaptācijas rezerves. Tad Belijs. Paskatījušies uz pavadoņiem, kuri uz kabīnes grīdas sāka lēnām kustēties, viņi izgāja no lifta, Stumbra apļveida zālē un apstājās.

Šī bija tieši tā zāle, tas hronourbja paātrinātāja izejas mezgls, kur pirms vairākām dienām (mēnešiem, gadiem, gadsimtiem?) Pāvela (nevis šī, bet pirmā) vadītie desantnieki gaidīja "golemu" kravu un gatavojās uzbrukt hronourbim. Tāpat kā toreiz, arī pašreiz ēkas horizonts ar hronomembrānas cauruli bija tukšs un kluss. Pāvels un Grigorijs neredzēja ne konkistadorus-zirnekļus, ne melnos jātniekus-hronbruņiniekus, ne "bruņurupučus" ar antenām-ūsām, ne citus monstrus, kiborgus un dzīvas radības.

- Nez, kurā brīdī mēs šeit nokļuvām? - teica Belijs, izgājis koridorā, ko griestos apgaismoja zilas dzīslas. - Pirms mūsu pirmās parādīšanās vai pēc tās? Viņš pēkšņi pasmīkņāja. - Ja pirms, vai vari iedomāties tās Ždanova komandas sejas, kad viņi mūs ieraudzīs?

- Neieraudzīs, - Pāvels izklaidīgi atbildēja. - Mūsu parādīšanās noteikti ir izraisījusi dakšu laikā, jauna Zara atdalīšanos no šī, kur mēs atrodamies tagad. Tā komanda ieradīsies tur.

- Pajautāsim Stasam, viņam gan būtu jāzina, vai mēs te bijām vai nē.

 - Pajautāsim. Bet, ja atceries, kaut kur gaiteņos šeit ir transgressa izeja ... - Viņš satrūkās.

Koridora dziļumos klusām izauga režģotu fermu un trosu "mežs" - transgressa līnijas fasāde.

Belijs nosvilpās, vispirms paskatījies uz Pāvelu, tad uz transgressu, kas parādījās kā uz burvja mājienu.

- Maestro, vai jūs, nejauši, neesat burvis? Vai vismaz To, Kas Seko, emisārs?

- Ja es būtu emisārs ... - Pāvels aizsmacis sacīja, noklepojoties. - Lai gan, varbūt, es nezinu?

- Pārbaudīsim?

- Kā?

Belijs iesmējās.

- Paša-pirmais, ar kuru es gāju kopā agrāk, nebūtu uzdevis šādu jautājumu. Es domāju ar transgressu. Pārbaudīsim?

Ždanovs atgrieza sev neatkarīgu izskatu.

- Paspēsim. Ejam pie pārējiem un pajautājam viņu viedokli.

Apļveida zālē viņi satikās ar Ivašuru, Veroniku un Polujanovu, kuri bija atjēgušies un izgājuši no lifta kabīnes. Pāvels viņiem īsi pastāstīja par transgressa parādīšanos, izlaižot detaļas un iespējamos iemeslus. Viņš vēl neticēja iespējai transgressu izsaukt tieši.

- Mums jāizlemj, kā mums rīkoties tālāk, -  viņš pabeidza. - Patiesībā mēs esam atdūrušies pret pasaules “apakšu”, pareizāk sakot, pret šī Zara “pirmsākumu”, no kura radās pārējie metauniversumi. Šeit, kā es tagad saprotu, atduras visi neskaitāmie Stumbri - hrono-paātrinātāji, ko radījuši cilvēki. Jūsu "dzimtais" Pāvels Ždanovs un viņa komanda - neatkarīgi no tā, vai kopā ar jums, vai kopā ar citiem Ivašuru, Kostrovu, Valetovu un tā tālāk - jau ir paveikuši savu darbu, bet savā Zarā! Mēs, iespējams, esam nonākuši citā Zarā, kur Metauniversu liktenis karājas mata galā. Atkal mums ir maz izvēļu: ienirt "laiku sākumā" un glābt hronourbi ar transgressa palīdzību vai dot šo iespēju citiem, tiem, kurus sūtīs Tie, Kas Seko.

- Bet mēs taču gatavojāmies doties kā sūtņi pie" ķirurgiem", - ar naivu izbrīnu sacīja Veronika.

- Diez vai tas ir iespējams.

- Jā, ar Stumbra palīdzību tas nav sasniedzams, - Ivašura pamāja ar galvu, uzmanīgi skatoties uz Ždanovu. - Un ar transgressa palīdzību? Galu galā tas šeit neparādījās velti? Kāds taču to izsauca uz šejieni?

- Viņš jau arī izsauca, - Belijs pamāja uz Pāvelu.

Pāvels pašūpoja galvu.

- Es par to neesmu pārliecināts. No vienas puses, transgress parādījās pēc maniem vārdiem, un es patiešām ļoti vēlējos, lai tas būtu šeit. Bet es nevarēju viņu izsaukt, vismaz viens pats. Vai nu Grigorijs palīdzēja, vai arī... kāds cits.

- Šeit nav neviena cita, - sacīja drūmais Polujanovs, kurš jau bija paskatījies koridorā un atgriezies.

- Es jūs saprotu, - Ždanovs pasmīnēja. - Mūsu nolaišanās pa Stumbra "stīgu" gāja pārāk gludi. Tas nozīmē, ka mūsu pretinieks ir izgudrojis kaut kādu viltību un gaida mūs kaut kur slēpnī. Varbūt pat šeit. Kaut arī es neko neredzu un nejūtu. Un tomēr transgress parādījās pēc mūsu atnākšanas. Ja tas nav "ķirurgu" slazds - mums ir iespēja nokāpt zemāk par Laiku Pirmsākumu, līdz Laiku Koka "saknēm", kur dzīvo paši "ķirurgi". Izlemiet. Es uzskatu, ka mums jāiet, jāizmanto piedāvātā iespēja.

- Vienu mirkli, - Ivašura klusi sacīja, kaut ko apdomādams. - Man līdz pat šim brīdim nav saprotams, kas ir transgress. Tas ir, jā, transporta sistēma, telpisko ... ē-e ... pārvietošanu tilts un tamlīdzīgi, bet kas tas ir? Kam tas pieder? Kam vajadzīgs? Mēs taču tajā iekļuvām nejauši.

Klusums izlija pa zāli.