Slēptuve

- Pāvels, - iejaucās Romašins, - šo milzu rotaļlietu - Kontrstumbru nebūvēja cilvēki un arī ne jau priekš cilvēkiem. Tās vadības cilpa ir paredzēta baram. Saprotiet? Lai to ieslēgtu, nepieciešama vesela praida klātbūtne...

- Mēs esam tikai četri.

- Mēs esam tieši divpadsmit - kopā ar jums, - Zlatkovs atcirta. - Trūkst viena izpildītāja, bet es domāju, ka mēs iztiksim. Nāciet, pārējie jau ir ieņēmuši savas vietas.

- Kas ir pārējie?

- Ak mans Dievs, nu kāda atšķirība?!

- Neuztraucieties, Atanas, - Romašins klusi sacīja. - Pāvels vienmēr ir spēlējis atklāti un viņam ir tiesības zināt visu.

- Atvainojiet, - zinātnieks atdzisa. - Es patiešām esmu nedaudz pārnervozējies. Starp tiem, kas ieņēma vietas kontroles lokā, jūs esat pazīstams tikai ar mūsu dubultniekiem un komisāru. Pārējie ir bijušie "hronoķirurgu" rezidenti. Vai šāda kompānija jums patīk?

- Galvenais būsiet jūs vai komisārs?

- Komisārs.

- Tad viss kārtībā. Bet jūs teicāt, ka trūkst viena izpildītāja.

- Tiksim galā.

- Un, ja viņu aizstās šī meitene? - Pāvels pastūma Jasenu uz priekšu. - Viņai ir spēcīga paranomālā rezerve ...

- Nu ko, - Zlatkovs uzmeta vienaldzīgu skatienu nosarkušajai meitenei, - sliktāk jau nebūs. Lai nāk.

Dažas minūtes vēlāk viņi pa vienam ienāca vadības telpas tukšajos kristālos. Katrs kristāls bija pilnīgi tukšs daudzskaldnis ar puscaurspīdīgām mirdzošām malām. Tiklīdz tajā ienāca cilvēks, gaiss kristālā sastinga un pārvērtās želejā, kuru varēja elpot, bet kas neļāva kustēties. Lai pārbaudītu sistēmu, Pāvels parāvās no visa spēka, un elastīgā vide tūlīt atbrīvoja saķeri. Tukšajā "kristāla" telpā atskanēja vienmērīga, bezdzimuma balss:

- Vai jūs kaut kas uztrauc? Jūs varat ieņemt jebkuru ērtu pozīciju.

Pāvels gribēja pateikt, ka uztraucas par draudzeni, bet pārdomāja. Kompleksa servisa mašīna, iespējams, viņai pateiks, kā rīkoties.

Ždanovs uz grīdas nesēdās, pagaidīja, kamēr sabiezēs gaiss, un atslābinājās, iegremdējoties neparasti dziļa klusuma okeānā. Neviena ārēja skaņa nesasniedza "kristālu", neiekļuva pat psi lauki. Pāvels varēja dzirdēt tikai asiņu šalkoņu un savu domu atbalsi.

Tomēr šīs stāvoklis ilga tikai desmit sekundes. Ieslēdzās sakari, un klusums saplīsa. Kļuva dzirdamas kaimiņu nopūtas un balsis, koordinācijas inka ātrruna, klusa tūninga pīkstoņa. Tad visi trokšņi pamazām noklusa, Jasena vienreiz pasauca Pāvelu, viņš mierinot atbildēja, un atkal iestājās klusums, kaut arī tas vairs nebija pilnīgs, visaptverošs, bet dzīvs, piepildīts ar gaidām un pieaugošu spriedzi.

- Ieslēdzu sinhronizāciju -, atskanēja tā pati bezdzimuma koordinācijas inka balss. - Domājiet par galveno - pilnīgu hronošahtas neitralizāciju. Laiks, līdz iziešanai režīmā, viena minūte. Dodu atpakaļskaitīšanu.

Ausīs sāka tikšķēt metronoms, skaitot sekundes. Acu priekšā parādījās trīsdimensiju Visuma "Dendrokriatāla" daļas milzīgā skaitā Laika Zaru Stumbra un Kontrstumbra mijiedarbības diagramma. Zaļie Kontrstumbra asni pakāpeniski iespiedās Stumbra sārti kvēlojošajās dzīslās, līdz pilnībā savienojās.

Tad attēls izmainījās. Pāvela acu priekšā parādījās videopārraides ekrāns: līdzenums ar Stumbru un Kontrstumbru no putna lidojuma. Viņš uzreiz nesaprata, kas bija mainījies, kopš viņi ienāca Kontrstumbra ēkā, bet, kad saprata, mati uz galvas kustējās.

Līdzenumu plosīja milzu plaisas daudzu kilometru garumā. Šķērsojoties, plaisas veidoja nevienmērīgus gabaliņus, kas sāka izzust viens pēc otra, izveidojot simtiem kvadrātmetru lielas bedres.

Ciktāl sniedzās video pārraides lauks, ainavas sabrukšanas un tās daļu izšķīšanas process norisinājās visur. Tikai minūtes laikā no smilšu kāpām, pauguriem, mežiem un kalniem neatlika nekas cits, kā vien bieza putekļu sega, ko daudzviet no iekšpuses izgaismoja sarkanīgi zibeņi.

Bija pārsteidzoši, ka pasaules iznīcināšanas metamorfoze neskāra Stumbra un Pretstumbra ēkas, kuras bija savienotas ar režģotu mirgojošu vektoriālu stabilizatora saiti. Izskatījās, ka tās bezsvara stāvoklī peld virs putekļu okeāna, tomēr jau grasoties sākt krist putekļainā bezdibenī, Elles slieksnī.

- Sinhronizācija ir pabeigta, - sacīja inks-Koordinators. - Es dodu starta desmit sekunžu atskaiti.

Kāds briesmīgs spēks sāka locīt Pretstumbra ēku, salauzīt to gabalos, kas sāka sadalīties, un pazuda tumši sarkanajā putekļainā plīvurā. Un tad blakus Stumbram - Pāvels joprojām varēja redzēt savā priekšā visu panorāmu - parādījās kaut kādas celtnes mirdzoša milzu "pienene". Tomēr ne celtnes ...

- Atanas, vai redzi? - atskanēja Romašina balss.

- Pie mums ielauzies viens no Spēlētājiem, - atbildēja Zlatkovs.

- Bars?

- Drīzāk jau spiets. Bet viņš ir nokavējis. Es dodu svilpienu.

Apstiprinot zinātnieka vārdus, automāts noskaitīja noteikto sekunžu skaitu, no Kontrstumbra otrā torņa aizlidoja kolosāls melns zibens, šķērsoja visu pārredzamo telpu, ietriecās “pienenē”, izšļakstot to ugunīgās šļakatās... un Ždanova acu priekšā viss sāka satumst. Pēdējais, ko viņš dzirdēja, bija Jasenas izgaistošā bēdpilnā balss:

- Pāvel...

* * *