Slēptuve

Bet varbūt nemaz nav nekādu miljardu?! Ir tikai viens vienīgais Visums ar vienīgo Spēlētāju, kurš ar iedvesmas palīdzību rada virtuālo realitāti? ..

Acīmredzot šī doma atspoguļojās viņa sejā, jo Ivašura uzmanīgi paskatījās uz Pāvelu un pamāja ar galvu.

- Šķiet, ka mēs domājam to vienu un to pašu ... ka tas viss ir sapnis. Precīzāk, mēs esam kāda, kurš sapņo,  sapņa varoņi.

- Vai arī datorspēles.

- Ne datora, - Ivašura papurināja galvu, ar acīm meklēdams Veroniku, kamēr Pāvels meklēja Jasenu. Meitene viņam uzsmaidīja, acumirklī reaģējot uz viņa skatienu.

Iedvesma?

Vai realitāte? ..

- Nē, ne datora, - Pāvels pārliecinošāk atkārtoja. - Tādas klases spēlētājam kā Koka Radītājs neko nemaksā, izveidot pasauli, kurā ir iespējams neiespējamais. Vai zināt, par ko es pastāvīgi domāju?

- Par Zlatkovu?

Ždanova acīs pazibēja izbrīns.

- Jūs esat labs psihologs, Igor. Jā, par viņu. Šis cilvēks ir daudz dziļāks, nekā šķiet.

- Bioloģiskā līmeņa Spēles Galvenais Tiesnesis ...

- Nē, vēl dziļāks. Tas ir cilvēks-bezdibenis, un jau kādu laiku es sāku no viņa baidīties.

- Bet viņš jau ir sevi parādījis ...

- Jā, no labākajām pusēm. Tā izveidojās situācija. Bet man nāk prātā: kas būtu noticis, ja Zlatkovs nebūtu mūsu pusē?

Grandošs pazemes grūdiens, kas atgādināja zemestrīci, satricināja līdzenumu, liekot visiem apklust un atskatīties uz divgalvaino Kontrstumbra kalnu.

- Kas tur pie viņiem notiek? - nomurmināja neparasti klusais un atturīgais Belijs.

- Manuprāt, tas nav pie viņiem, - Pāvels papurināja galvu, ieklausoties sevī.

Vēl viens trieciens pameta uz augšu līdzenuma virsmu. Nestabili stāvošās Stumbra sienu atlūzas ar grāvienu nogāzās, un virs smilšainā līdzenuma pacēlās putekļu mākonis. Zaļganais, vienmērīgi gaišais spīdums virs viņu galvām pārklājās tumšām plaisām, kā stikls.

- Kas tur pie jums notiek, Atanas? - Pāvels ieslēdza skafandra rāciju. Noklausījās atbildi, pagrieza galvu pret neizpratnē sastingušajiem biedriem. - Zara "izžūšana" ir strauji paātrinājusies. Vietējā pasaule gatavojas iebrukt "melnajā caurumā". Tāpēc Kontrstumbra palaišana notiks agrāk nekā plānots, mums ir atlikušas tikai dažas minūtes.

Vīrieši, nespēdami to izturēt, apskāvās visi kopā, sekundi tā stāvēja un, paņēmuši sievietes, steidzās uz Stumbra ieeju.

Pirmie hronomembrānas kabīnē pazuda Ivans Kostrovs, Taja, Ivašura un Veronika. Tad Griša Belijs un Fjodors Polujanovs ienira uz "leju".

Pāvels un Jasena aizkavējās, saņēmuši Romašina signālu pagaidīt viņu. Drīz viņš iedrāzās Stumbra gredzenveida zālē,  divu melnādainu zemiešu no cita Zara, pavadībā.

- Tas ir labi, ka man izdevās jūs satikt, - viņš aizelsās. - Jūs esat vajadzīgs mums, Pāvel. - Viņš pagriezās pret nēģeriem un kaut ko pateica viņiem nepazīstamā valodā.

Abi metās ārā no zāles.

- Esmu jums vadzīgs viens pats? - Ždanovs precizēja, uz sāniem uzmetot skatienu Jasenai.

- Viens pats. Lai viņa dodas uz Zemi un gaida jūs tur.

- Nekad! - Jasena sarauca pieri.

Pāvels ar vieglu smaidu paskatījās uz komisāru.

- Vai sāksiet iebilst?

- Labāk to nedarīšu, - pēc īsām pārdomām nedaudz paklusējis sacīja Romašins. - Nāciet, mūs gaida.

- Kas notiek bez Zara "izžūšanas"?

It kā ilustrējot Ždanova vārdus,  pāri līdzenumam atkal aizvēlās pazemes dārdoņa, liekot šūpoties Stumbra sienām.

- Transgress "dun" - kā pareizi izteicās Stass. Kāds mēģina ielauzties šeit cauri blokam, vienlaikus no ārpuses palaižot Zara "izžūšanas" likuma skarbāko versiju.

- Spēlētāji?

- Neapšaubāmi. Viņi beidzot mūsos saskatījuši nopietnus konkurentus, jo mēs pārgājām citā Spēles līmenī... pateicoties Zlatkovam. Bet mums vienalga ir jāpaspēj. Ja Spēlētāji būtu rīkojušies uzreiz pēc dubultnieku armijas pulcēšanās, viņi būtu sasnieguši savu mērķi.

Romašins steidzās uz izeju. Ždanovam un Jasenai nācās viņu panākt ar drimmeru palīdzību un lidot uz Kontrstumbra ēku.

Zlatkovs viņus jau gaidīja Kontrstumbra vadības telpā, ja tā varēja nosaukt "ananāsu", kurš vainagoja vienu no ēkas torņiem divu ar pusi kilometru augstumā. Zem “ananāsa” apvalka atradās kristālu druza, no kuriem katrs bija īpašs funkcionāls tilpums, “nervu mezgls”. Kompleksa "pilotiem" vajadzēja atrasties kristālu iekšpusē. Kopumā bija trīspadsmit kristāli, divpadsmit mazi, brāļu Montgolfjē pirmā gaisa balona izmēros, trīspadsmitais - divreiz lielāks, tas vainagoja drūzu. Zlatkovs pie šī kristāla sagaidīja delegāciju, runājot ar kādu milzi, kurš Ždanovam spilgti atgādināja olgalvaino Tjurmu.

Satricinājumi ārpus Komtrstumbra ēkas un iekšpusē bija tādi, ka atnācēji ar grūtībām varēja nokļūt galerijā, kas ieskāva vadības telpu.

- Laikus, - Zlatkovs piezīmēja, aizsūtīdams milzi, kurš ar neko neizsakošu skatienu paskatījās uz Ždanovu. - Ātrāk, ātrāk, mums ir maz laika.

- Vispirms tomēr paskaidrojiet, kas notiek, - Pāvels asi pateica. - Un ko mums vajadzēs darīt.

- Notiek Spēlētāju pretestības process Tiesneša lēmumam, - Zlatkovs nepacietīgi atbildēja. - Par agru es visus tiesu izpildītājus aizsūtīju prom, tagad man jāpaspēj nosvilpties.

- Vai jūs pats nevarat to izdarīt?

- Jaunais cilvēk... - iesāka Zlatkovs.