Slēptuve

- Lai to izskaidrotu, man būs jāatgriežas pie laika problēmām. Jā, protams, Laiku Koks ir realizējis visas iespējamās laika koncepcijas, kuru ir bezgalīgi daudz, bet neatkarīgi no tā, kādi ir šie laiki, patiesībā laiks kā kontinuums - deg! Mums aiz muguras - nav nekā! Atmiņu pelni. Katru mirkli Visums uzliesmo, sazarojas un uzreiz izdeg ... lai atkal uzliesmotu! Dzīve it kā bēg no nebūtības un nekādi nevar aizbēgt.

Zlatkovs-divi uzaicinoši pamāja ar roku un demonstratīvi atkāpās. Pirmais uz viņu nevērīgi paskatījās, pagriezās pret Romašiniem, kuri skatījās uz viņu visām acīm.

- Ir noteikts vienots Princips, kas liek Visumam atkal un atkal uzliesmot un sadegt, pārceļot būtības atmiņu uz nākamajiem mirkļiem. Varbūt šis princips ir Radītāja, Spēlētāja pār Spēlētājiem griba, varbūt vispārējais dzīves likums, kas notur pasauli uz neesamības robežas. Mēs domājam par šo problēmu un kādreiz atradīsim atbildi.

- Bet tas jau ir cits stāsts, - Romašins-pirmais klusi nomurmināja. - Mums jāpabeidz iesāktais.

- Jā, jums taisnība, - attapās Romašins-otrais. - Ko jūs ierosināt darīt?

- Iekļaut Kontrstumbru Stumbra kontūrā, lai iegūtu hrono šahtas vektoru šuntēšanu. Tas būtu līdzvērtīgi tiesneša svilpei futbola laukumā.

- Vai Spēle apstāsies?

- Mēs ceram. Maz ticams, ka mēs ietekmēsim visus Spēles līmeņus, bet mēs atjaunosim ietekmēto Zaru attīstības likumus. Tehniski to nav grūti izdarīt, visi tam nepieciešamie materiāli un resursi ir pie rokas. Bet vispirms - visi izpildītāji būs jāsūta atpakaļ pa saviem Zariem, kur viņi varēs kontrolēt tiesnešu lēmuma izpildi. Viņu turpmākā klātbūtne šeit nav obligāta.

Gan Zlatkovs, gan Romašins skatījās uz bezgalīgajām cilvēku rindām līdzenumā, pār kuru pēkšņi parādījās svārstīgs ugunīgs disks, kas atgādināja sauli. Arī desantnieki atskatījās.

- Man ir bail... - Jasena satvēra Pāvela roku.

- Saule... - Ivašura čērkstoši iesāka, noklepojās.

- Tā nav saule, - drūmi sacīja Romašins-pirmais.

- Nē, tas ir tikai dzejolis...

Saule, sadedzini tagadni

Nākotnes vārdā

Bet apžēlojies par pagātni! [17]

Veronika piegāja pie viņa un apskāva.

8. nodaļa

Līdzenums starp Stumbra un Kontrstumbra ēkām bija tukšs. Bija grūti noticēt, ka nesen te atradās trīssimt tūkstoš dubultnieku armija, kas piedalījās Spēlē dažādu Spēlētāju pusē, taču sapratuši savu pakļautību spēja atteikties piedalīties mūžīgajā eksistences karā.

Šķiršanās laikā gandrīz iestājās klusa panika: pāros dzīvojošie dubultnieki, vīrieši un sievietes, nezināja, kā izvēlēties savējo - draugu, vīru, līgavu vai sievu - starp daudzajiem identiskajiem cilvēkiem. Bet tad viņi visi tomēr tika skaidrībā un izklīda pa saviem Zariem.

 No Kontrstumbra līdz Stumbra tornim nostiepās simtmetru diametra ažūra caurule, šķietami austa no sudrabaina tīmekļa,. Tas bija vektoru stabilizācijas efektors, kas pastiprināja abu ēku hronomembrānu savienojumu. Principā bez tā varēja iztikt, bet Zlatkovi, kas vadīja projektu, uzstāja uz stabilizatora uzstādīšanu.

Visu šo laiku Ivašuras desantnieki pavadīja kopā, neiejaucoties notikumos un pat neskatoties uz notiekošo. Bija pienācis laiks pilnīgai komandas atpūtai, kas bija sasniegusi beigas un tagad nezināja, ko darīt tālāk.

Viņi gulēja, staigāja divatā un vieni, pulcējās kopā uz vakariņām, vakara "salidojumiem", nesteidzīgi sarunājās un atpūtās, atpūtās, atpūtās, īpaši nedomājot par rītdienu. Un šī dabas stūra vienmuļā diena veicināja atpūtu. Likās, ka tas ieilgs mūžīgi, un nekas neliegs cilvēkiem pabeigt savu misiju. Vienīgais, ko uztrauktajam par komandas stāvokli Romašinam izdevās panākt,, bija obligāta drimmeru nēsāšana. Pat Pāvels Ždanovs nesaprata komisāra vēlmi, taču viņš izpildīja lūgumu.

Stundu pirms Stumbra un Komtrstumbra iekļaušanas vienotā sistēmā visi pulcējās pie bijušā hronopaātrinātāja apdrupušajām sienām. Visi saprata, ka atpūta beigusies, ka viņiem laiks izklīst uz savām mājām, Zariem.

Vīrieši atvadījās atturīgi. Sievietes izplūda asarās, apskāvušās un ilgi negribēja šķirties.

- Augstāk galvas, desantnieki, - Ivašurs centās uzmundrināt savus draugus. - Kā jau sapratu, Pasaules Koks ir viltīga lieta, tā vēl dos mums iespēju satikties.

- Jūs taču dzirdējāt Zlatkova hipotēzi, - Belijs drūmi piezīmēja. - Ir tikai tagadnes mirklis. Nekāda Koka nav, nekā aiz mums vairs nav. Tukšums. Atmiņu pelni, kā viņš izteicās.

- Tā nav pat hipotēze, - Igors Vasiļjevičs noraidīja, - tikai pieņēmums. Iespējams, ka “sadeg” daži Koka Zari vai Saknes, bet ne jau nu viss Koks. Kamēr mēs šeit atvadījāmies, dzima vēl piecdesmit miljoni Zaru, un katrā no tiem mūsu dubultnieki tagad cīnās ar tām pašām problēmām. Vai nu mēs kopīgi tās neatrisināsim?

- Kopā - nozīmē Saimē? - Veronika skumji pasmaidīja.

- Un kas? Vai tad "Ivašuras saime" neizklausās labi?

- Pienācis laiks, Igor Vasiljevič, - Pavels klusi sacīja, iedomājoties priekšstatu par to, kā simtiem tūkstošiem, miljoniem, miljardiem Ivašuru neskaitāmajos laiku Zaros atvadās no miljardiem Ždanovu, apskaujas, spiež rokas, mierina draugus un aiziet ...

Vai aiziet? Vai atvadās? Vai visur?