Slēptuve

- Tādā gadījumā tas, kurš atklās “ķirurgu” un To Kas Seko kara noslēpumu, kļūs par Dievu. Varbūt to varat izdarīt jūs?

Zlatkovs norija kamolu kaklā, aizklāja ar plaukstu acis un neskaidri murmināja:

- Es vēl neesmu pārliecināts ... ir vajadzīgi aprēķini, eksperimenti, palīgi, brīvība. Nekā no tā man nav pilnībā. "Ķirurgi" neatstās mani mierā.

- Tāpēc mums no tiem jāatbrīvojas. - Romašins piecēlās. - Vismaz mūsu Zemes robežās. Strādājiet tā, kā strādājāt. Es ceru, ka man caur jums izdosies izskaitļot viņu emisārus un uzzināt, kas šeit tiek gatavots. Tikai viens vārds: izturēsiet līdz galam?

Zlatkovs nekustējās. Tikai pēc kāda laika Romašins izdzirdēja čukstu:

- Mēģināšu ...

Izgājis no zinātnieka pils zālienā, kas atradās mājas priekšā, kur viņu gaidīja divvietīgs pinass, Romašins apstaigāja automašīnu, bet kabīnē neiekāpa. Viņš nemeloja Atanam, ka ir ieradies viens, taču viņam tomēr bija partneris - situāciju un izkliedētas informācijas apstrādes inks - analizators, kas implantēts zem ādas aiz auss un ko darbināja signāli no mikrosensoru tīkla, iešūta uzvalka audumā. Tieši savienots ar dzirdes nervu, inks nesa Sabaota vārdu un nesen bija kļuvis par Ignata otro "Es".

- Piesargies, - viņš teica īpašniekam. - Es jūtu lauka svārstības pēc tiešo dzīvības draudu formulas.

- Vai tad pašlaik mani vēro? - domās pajautāja Romašins. - Es taču veicu pasākumus.

- Pasākumi nostrādāja, "sanitāru" spiegi mūs pazaudēja, bet, iespējams,  "ķirurgi" izseko arī savus aģentus. Es jūtu uzmanības plūsmu uz Zlatkova māju.

- Mūsu saruna ar viņu tika noklausīta?

- Nedomāju, jo tu taču ieslēdzi trokšņotāju, vai ne?

Romašins pamāja. Trokšņotājs - "baltā trokšņa" ģenerators - izveidoja ap sevi skaņas traucējumu interferences sfēru, caur kuru neviens optiskais, lāzera vai elektroniskais skeneris nevarēja izlauzties cauri.

- Kāpēc es nedrīkstu iekāpt automašīnā?

- Uzmanības straume tagad ir izplatījusies arī uz tevi. Mēs esam pamanīti. Baidos, ka sargs, kas apsargā Zlatkovu, ir ieprogrammēts ne tikai spiegot un nodot informāciju saimniekiem, bet arī skaidri ieprogrammēts uz situāciju destabilizējošo faktoru novēršanu.

- Gribi teikt, ka ne tikai es esmu iekļauts šo destabilizējošo faktoru skaitā, bet arī Zlatkovs? Viņi uzdrošināsies viņu novākt?

- Nezinu, secinājumus izdari pats. Tu nebiji tikai zinātnieka viesis, tu esi drošības dienesta komisārs un, iespējams, esi iekļauts īpaši bīstamo personu reģistrā. Tavai agrīnajai vizītei vajadzēja brīdināt ne tikai Zlatkova miesassargus, bet arī augstākas amatpersonas. Agrāk vai vēlāk viņi par tevi parūpēsies speciāli. Vai nu ieprogrammēs, vai vienkārši nogalinās.

- To izdarīt nav viegli.

- Viņi gatavo kaut kādu akciju, bet tu viņiem stāvi ceļā.

Romašins vēlreiz apstaigāja pinasu, ieklausoties sevī, un pirmo reizi mūžā nožēloja, ka nav paranorms.

- Kā būtu, ja mēs pazustu?

- Nesapratu.

Ignats nopūtās. Sabaots nebija paredzēts smalkām, niansētām, daudzslāņu sarunām un neko nevarēja ieteikt, bet ideja nebija slikta, bija jāpārdomā. Bija nepieciešams atrast sabiedroto, ar viņu pārrunāt pazušanas noteikumus un pēc tam pazust. Teiksim, iet bojā aviokatastrofā.  Uzsprāga pinass ... vai kuteris ... vai pat korakls pēc tam, kad tajā iekāpa komisārs Ignats Romašins. Un lai "sanitāri" atviegloti uzelpo un mierīgi padarbojas... kādu laiku.

Ignats ielīda pinasa kabīnē, noteica kursu uz tuvāko metro staciju un sāka apdomāt šo ideju, arvien vairāk pārliecinoties par tās pievilcību un nereaģējot uz Sabaota "nopūtām", ko sarūgtinājusi īpašnieka vieglprātība.

Tomēr līdz metro nokļuva normāli. Ja novērotājs arī sekoja pinasam, viņš nesāka to iznīcināt bez "ķirurgu" emisāra sankcijas. Ka Zlatkova apsargiem nav paredzētas neatkarīgas darbības, Romašins bija pārliecināts. Cita lieta, ko emisārs darīs, uzzinājis par vizīti.

- Nē, ir laiks pazust, ir pienācis laiks, - skaļi sacīja Ignats.

Iznākot no Brjanskas metro, viņš aktivizēja "bruņukreklu" - eskortbrigādi, paņēma kuteri un pārlidoja pāri katastrofas zonai, kuras centrā mežos atrad;as hronokvantu paātrinātājs.

Ir pagājuši tikai divi mēneši kopš Pāvela Ždanova palaišanas Stumbrā, taču pa šo laiku šeit viss bija izmainījies.

Hronolaboratorijas kubiskā ēka izkusa, un tās vietā vispirms izveidojās hronoputu ezers, bet pēc tam, kad hronoputas iztvaikoja, simtmetrīga piltuve ar pusizkusušām, porainām, kā sūklim sienām. Piltuves apakšpusē nosēdās sudrabains metāla slānis, gluds kā spogulis, līdzīgs spogulim, dīvaini izkropļojot perspektīvu, tāpēc novērotāji pastāvīgi domāja, ka piltuves apakšā redz dīvainus kustīgus priekšmetus.