Slēptuve

- Es kļūdījos, - Zlatkovs atzina trešo reizi, un uz mirkli viņa acīs pazibēja enerģija, ironija un sāpes. No centieniem ierobežot šīs iekšējās sāpes viņš kļuva bāls, un centra vadītājs steidzās pagriezt sarunu citās sliedēs.

- Labi, labi, tikai neuztraucies, Atanas, mēs par to parunāsim vēlāk. Kā jūs domājat, kas patiesībā notika ar Stumbru? Kāpēc tas, vispirms, gandrīz izraisīja vispasaules katastrofu un, pēc tam to viegli novērsa?

Zlatkovs ar plaukstu noslaucīja pieri, ar ironiju un līdzjūtību pret sevi pasmaidīja, pašūpoja galvu.

- Ir nu gan apetīte jums, Ļev. Tikai Dievs zina atbildi uz šo jautājumu ... un varbūt vēl Tie, Kas Seko ... ja tādi vispār eksistē. Es arī esmu cilvēks, kurš spēj kļūdīties, un kā izrādījās, biežāk nekā citi.

- Tā jau nu biežāk, - Kosuļins norūca, zaudējot interesi par sarunu. - Jūs mani neesat pārliecinājis ne par ko. Es uzskatu, ka Stumbrs ir bīstams un būtu jāiznīcina. Sagatavošanās jau ir sākusies, jums jāaprēķina spridzināšanas fronte un sprādziena sekas. Es ceru, ka jūs varat tikt ar to galā?

- Bet, ja nu iekšā vēl klīst cilvēki?

- Kas? Kādi cilvēki? - centra vadītājs bija neizpratnē.

- Ždanovs, Belija grupas dalībnieki. Vismaz divi desmiti cilvēku tika iesūtīti Stumbrā, atgriezās divi ... pareizāk trīs. Kur pārējie? Vai esat pārliecināts, ka visi gājuši bojā?

- Bet viņi ... jūs pats paziņojāt ... apstākļi paātrinātāja torņa iekšienē nav labvēlīgi ... lai izdzīvotu pēc sprādziena ...

Zlatkovs piecēlās un auksti paklanījās.

- Un tomēr šī iespēja būs jāņem vērā. Pārbaudiet, precizējiet, pārliecinieties.

- Bet kā to var pārbaudīt?

- Jāpalaiž Stumbrā īpašu komandu, aizsargātu visaugstākajā līmenī. Par ceļvežiem lai pakalpo Belijs un Polujanovs, kuri tikko atgriezušies no turienes. Pasauciet mani, tiklīdz viņi atjēgsies un varēs runāt. Un, es jūsu vietā, pie viņiem noliktu apsardzi.

Zlatkovs aizgāja, un neizpratnē esošais Kosuļins palika pie galda, mēģinot saprast, ko gribējis pateikt Centra pētnieku grupas vadītājs.

* * *

Grigorijs Belijs atteicās runāt ar Centra administrāciju un piedalīties preses konferencē, uz kuru salidoja simtiem lielāko ziņu aģentūru korespondentu no visas pasaules. Atteikumu viņš motivēja ar nogurumu un nevēlēšanos redzēt nevienu cilvēku, kā arī ar stresa pilno stāvokli, ko izraisījusi komisāra Romašina nāve. Tādējādi Fjodoram Polujanovam bija jāuzņemas runāšana par abiem, bet, tā kā viņš to nevēlējās darīt, uz jautājumiem atbildēja skopi, preses konference beidzās ātri.

Zlatkovs, kurš bija klāt sanāksmē pie Centra vadītāja un preses konferencē, lieliski saprata, ka Polujanovs noklusēja par daudzām lietām un ka viņš daudz par ko stāsta pavisam citādi, nekā notika patiesībā. Bija acīmredzams, ka bijušais hronoinženieris (kā arī drošības dienesta riska grupas "Roud Asker" vadītājs) rūpīgi formulē katru frāzi un mēģina noteikt personu, kas viņam uzdeva jautājumu - normāls cilvēks vai "sanitārs". Beigu beigās arī viņš aizbildinājies ar nogurumu aizgāja no centra, drošības dienesta grupas pavadībā, kuru viņam pielika pilnīgi apjukušais un sarūgtinātais Bazarjans.

Atnācis uz savu kabinetu, Zlatkovs izanalizēja visu, ko bija dzirdējis, atjaunoja notikumu ainu - tur, Laiku Pirmsākumā, Laika Zara sākumā, ko radīja hronourbja iekrišana, un pēkšņi sajuta bailes. Viņam pamazām radās iespaids, ka ne tikai visus šos milzu mēroga notikumus plānojis kāds kolosāls intelekts, bet pat tādas sīkas detaļas kā, piemēram, indivīdu līdzdalība operācijā, piemēram, Ždanovs vai pats Atanass Zlatkovs, tika rūpīgi ņemti vērā un rūpīgi pielāgoti viens otram, veidojot īstenotās darbības monolīto bloku.

Tad varbūt Svētajam Augustīnam patiešām bija taisnība, sakot, ka pagātnes un nākotnes laiks pastāv vienlaicīgi notikumu kopējā telpā? Ne velti Aristotelis sev uzdeva jautājumu: ar ko vakardienas fiziskā realitāte atšķiras no šodienas vai aizvakardienas fiziskās realitātes? Viņš, iespējams, bija informēts par patiesību, pretējā gadījumā kāpēc daba viņam nodrošināja tik spēcīgu prātu, intuīciju un gaišredzību, spēju radīt pasaules ...

Uz galda iedegās sarkana izsaukuma gaisma, un Zlatkova domas pagriezās citā virzienā. Atkal viņa acu priekšā parādījās Romašina seja, tāda ārkārtas cilvēka seja, kurš pilnībā nodevās drošības dienestam, un atkal viņa galvā ienāca jautājums: kur gan šis cilvēks, kurš paredzēja gandrīz visus "ķirurgu" soļus, izskaitļojis gandrīz visus "sanitārus", kļūdījās? Vai arī viņš vienkārši izdarīja viltīgu gājienu? Nomierinājis ienaidnieku ar savu nāvi, mudināja to uz izlēmīgākām darbībām, bet pa to laiku gatavoja atbildes triecienu?

Gaisma uz galda nodzisa. Atkal iedegās. Kāds neatlaidīgi mēģināja sazināties ar zinātnieku, bet viņš palika vienaldzīgs pret nezināmo abonentu.