Slēptuve

Bet ja Romašins tomēr ir beigts? Ko tādā gadījumā būtu jādara viņam, Atanasam Zlatkovam, kurš saprata savu nodevību (kaut arī piespiedu kārtā, po ieprogrammējis viltīgs aprīkojums, bet kam no tā kļūst vieglāk?) un pa daļai bija atbrīvojies no kontroles? Pastāstīt par tikšanos ar komisāru SEKON vadītājam? Kurš pats visticamāk ir "ķirurgu" rezidents ... Vai vienkārši nošauties?

Kabineta durvis saritinājās pa kreisi, un kabinetā ienāca Igors Maričs, bijušais hronoinženieris, bijušais Fjodora Polujanova draugs, bijušais cilvēks. Ieslēdza pretnoklausīšanās trokšņotāju, apstājās istabas vidū, drūmi un ar spiedienu izrunāja:

- Kas par lietu, Atanas?

- Kas noticis? - Zlatkovs izlikās neko nesaprotam.

- Kosuļins apturēja Stumbra sprādziena sagatavošanu līdz komisāra nāves apstākļus izmeklējošās komisijas darba pabeigšanai.

- Vai tajā ir kaut kas satraucošs? Viņa vietā es rīkotos tāpat.

- Bet viņš izdeva pavēli tūlīt pēc sarunas ar tevi! Starp citu, kas tā par pašdarbību? Kāpēc tu piemet malku viņa šaubu ugunī  - ideju, ka Stumbrs kļuvis mazāk bīstams? Turklāt vēl ieteici tur iesūtīt īpašu grupu pārbaudei?

- Lieta tāda, kolēģi, - Zlatkovs izklaidīgi atbildēja, - ka man, atšķirībā no jums, ir jāatstāj domājoša cilvēka iespaids, man ir jāģenerē idejas, jāpiedāvā plāni, jāanalizē, jāaprēķina un jāizlemj. Ja es pārtraukšu to darīt, mani izskaitļos uzreiz. Jūs taču pazīstat Romašinu.

- Ar komisāru vairs var nerēķināties, bet viņa komanda nespēs mums tā pretoties, kā iepriekš. Un tomēr man nepatīk jūsu runas un darbi. Pārtrauciet šo savu ideju ģenerēšanu, pretējā gadījumā nāksies...

- Ko? - Zlatkova acīs pazibēja spēks un draudi.

- Pārprogrammēt tevi... jūs, kolēģi, - Maričs jau klusāk turpināja. - Neuzbāzieties pārāk daudz, turpiniet savas laika interpretācijas par laika laukiem, pētījumus, Laiku Koka modelēšanu, bet nebāzieties ar praktiskiem padomiem pie lielās priekšniecības. Turpmāk jūs man ziņosiet par savām darbībām ik pēc divām stundām. Sapratāt?

- Ārā! - Nepaceļot balsi, sacīja Zlatkovs.

Maričs pasmīnēja, pamāja sev, it kā piekristu savam viedoklim par situāciju, un tikpat klusi piebilda:

- Parīt šeit ieradīsies "ķirurgu" vēstnieks, viņš tiks galā ar tavu uzvedību... kolēģi. Es neapskaudīšu to, kurš nevarēs pierādīt savu lojalitāti. Uz redzēšanos.

Inženieris aizgāja, un Zlatkovs pēkšņi iesmējās, sajutis dīvainu atvieglojumu, it kā kalns būtu nokritis no pleciem, nospiežot viņu visus šos gadus, kad viņš ņēmās ar hronopaātrinātāju. Līdz pilnīgai uzvarai  - pār apstākļiem un likteni - joprojām bija tālu, bet vienu mazu uzvaru viņš tomēr izcīnīja: uzvaru pār sevi! Viņš pārvarēja kodēšanas slieksni, neitralizēja programmu, nekļuva ārprātīgs un pieteica karu "ķirurgiem". Savu personīgo karu, intelektuālo. Un viņš bija daudz labāk apbruņots nekā jebkurš "sanitārs", jo viņa ierocim - smadzenēm - nebija nepieciešama īpaša aprūpe, īpaša glabāšana un tās darbojās jebkuros apstākļos. Pat ja Romašins ir miris, viņš pats atradīs veidu, kā pārspēt “ķirurgus”, uzzinās, kāpēc viņi provocē pilnīgu Stumbra iznīcināšanu, ko cenšas sasniegt, kādus plānus izstrādā, un galu galā atradīs pareizo recepti šo plānu izjaukšanai.

3. nodaļa

Griša Belijs atklāja novērošanu, tiklīdz pameta katastrofu seku likvidācijas palīdzības centru netālu no Brjanskas. Viņš bija pieredzējis drošībnieks, un ar ādu sajuta “nejaušo” cilvēku šķībos skatienus - centra vadītāja bunkurā, gaiteņos, stāvvietā. Tomēr, būdams pārliecināts, ka šobrīd "ķirurgu" kalpi neko nedarīs, nezinot, ar ko viņš atgriezies, viņš nesteidzās atbrīvoties no "astes". Tikai nokļuvis Brjanskas metro stacijā, viņš beidzot noteica, kurš un ar kādiem līdzekļiem viņu ved, un ar "trīskāršu pārsēšanos", neatstājot kanālu, aizgāja "pa tīro". Grigorijs zināja, ka "sanitāri" tomēr izskaiļos maršrutu, taču viņam bija vajadzīga pusstundas laika rezerve: ieskriet Pārvaldē, pateikt dažus vārdus dažiem draugiem un pabūt noliktavā, lai apbruņotos. Kā drošības grifam, tas ir, augsta ranga dienesta funkcionāram, viņam bija īpašas pilnvaras, viņš varēja rīkoties bez priekšnieku un SEKON sankcijām un varēja piekļūt daudzām Pārvaldes īpašajām noliktavām.

 Viņš nedaudz aizkavējās noliktavā, jo šeit viņu gaidīja pārsteigums. Piekļuve nostrādāja, viņš drīkstēja iekļūt ieroču glabātuvē, kaut arī ne uzreiz, tikai pēc krātuves inku konsultēšanās ar UASS slepenās aizsardzības inkiem, taču drimmerus viņš nevarēja atrast. Tādu noliktavā nebija. Turklāt Ieroču inks nezināja, kas tie ir!

Apjukušais Grigorijs sazinājās ar departamenta vispārīgo informāriju, taču pat tur neatrada nevienu rindiņu par to, ka SB bunkuros glabātos drimmeri. Radās iespaids, ka tādi nemaz neeksistē!