Slēptuve

Nesteidzīgi viņš pārģērbās "hameleonā", piestiprināja automatizācijas mezglos ieročus - "gloku", "universālu" un dunci, - sabāza pa kabatām munīciju, pirmās palīdzības komplektu, NZ, universālos instrumentus, dingo akumulatoru, noregulēja uzvalka inku nēsātāja domu uztveršanai, ieslēdza kostīma aparatūru. Inkam bija nepieciešamas divas sekundes, lai pārbaudītu režīmu un sistēmas, pēc tam Grigorijs Belijs, it kā, izkusa gaisā, kļuva neredzams.

* * *

Komisāra-divi nāve praktiski neietekmēja drošības dienesta Eirāzijas nodaļas darbību. Risināto uzdevumu klāsts nemainījās, milzīgais savienojumu un attiecību mehānisms uzturēja tempu, tūkstošiem cilvēku turpināja darbu, pat nezinot, kas noticis. Tikai komisāra tuvinieki, draugi un radinieki pārdzīvoja notikušo apstulbinošo traģēdiju, joprojām neticot viņa nāvei, neraugoties uz rekviēmu un bērēm Romašina dzimtajā Roslavļas vecajā kapsētā.

Ignata vietu ieņēma viņa pirmais vietnieks Luidži Tarantino, un viss turpinājās kā parasti, izņemot pieaugošo "sanitāru" ietekmi uz drošības dienestu un situāciju ap hronopaātrinātāja "dadzīti" kopumā. Un tā kā Tarantino, iznesīgs brunets ar ūsiņu svītriņu un izvalbītām acīm, bija augstāka ranga "ķirurgu" rezidents nekā Igors Maričs, pēdējais tika izsaukts uz dienesta rezidenci, kas aizņēma milzu UASS ēkas spārnu netālu no Rjazaņas.

- Polujanovu un Beliju ir jālikvidē tuvākajā laikā, - pavēlēja komisārs, ar šiku atmetot no pieres melno matu šķipsnu. - Viņi ir visu notikumu liecinieki, tas ir acīmredzami un tāpēc ļoti bīstami. Pēc divām dienām ierodas mūsu saimnieku inspektors, mums būs jāziņo par paveikto darbu un gatavību iznīcināt Stumbru. Līdz tam laukam abiem jābūt neitralizētiem.

- Polujanovs jau atrodas apcietinājumā, pagaidām Centra klīnikā, bet pēc pāris dienām, kad troksnis ap viņa vārdu pierims, mēs viņu pārvedīsim uz SB izolatoru Brjanskā, kur viņš arī paliks uz visiem laikiem. Belijs tomēr ... - Maričs kļuva skumīgs. - Belijs paspēja aizbēgt. Mēs viņu gaidījām pie viņa vecākiem, sievas un bērniem - visi dzīvo atsevišķi dažādās Eiropas Krievijas vietās, bet viņam bija personiskā kotedža, tā teikt, mājiņa Salavpilī. Kad mūsu cilvēki ieradās tur, viņš bija sagatavojies satikties. Aizdedzināja visus trīs kuterus, sakropļoja četrus operatīvos darbiniekus un aizbēga.

Tarantīno pielija tumšām asinīm, minūti klusēja, tad ierastā balsī teica, it kā runātu par sīkumiem:

- Bet tieši jums bija pienākums kontrolēt viņu parādīšanos, kolēģi, mūsu saimnieki nepiedod šādas neveiksmes.

- Bet jums vajadzēja izpētīt viņu dosjē, - Maričs atcirta. - Un sniegt man sīkāku informāciju. Kā es varētu zināt, neatrodoties jūsu štatā, ka šis grifs pārvalda ātras darbības režīmus un kopš mazuļa vecuma trenējies tuvcīņas mākslās?

- Labi, labi, nevāries. Belijs tālu neaizskries, agrāk vai vēlāk viņš parādīsies Stumbra tuvumā. Nenolaid acis no Polujanova! Mēģināsim viņu nokodēt, bet, ja neizdosies, iznīcināsim. Jūsu kļūda ar Beliju ir liela, taču Romašina likvidācija to kompensēs, tāpēc pagaidām nebaidieties no saimnieku dusmām.

Maričs zināja patieso lietu stāvokli, bet dabiski ka neko neteica. Komisāra nāve izmainīja spēku samēru un atrisināja daudzas problēmas, kuras pats Maričs nevarēja atrisināt. Nu ko, lai jau domā, ka Romašinu novācis viņš.

- Man nepatīk Zlatkova izturēšanās.

- Kas noticis?

- Viņš atļaujas dīvainas eskapādes, izsaka nevajadzīgus paziņojumus, ir izvērsis vētrainu darbību, lai izpētītu Stumbra atliekas, telpu krustojumu, kā pats saka.

- Kas konkrēti jūs uztrauc?

- Viņš ir kļuvis citāds, izvairās no kontaktiem... - Maričs paklusēja. - Mums ir dati, ka dienu pirms savas nāves komisārs Romašins ar viņu tikās viņa mājās.

Tarantīno samiedza acis, un balss kļuva auksta.

- Tas jau ir interesanti. Vai ierakstījāt sarunu?

- Nē, Romašins izmantoja džameru.

Maričs noķēra rezidenta nemirkšķinošo, aso un auksto kā čūskai skatienu un iekšēji nodrebēja. Viņš zināja, kas notiek ar tiem, kas neattaisno “hronoķirurgu” cerības.

* * *

Fjodors Polujanovs būtu varējis atbrīvoties no sava ieslodzījuma stundas laikā pēc tam, kad viņu ievietoja atsevišķā boksā Centra klīnikā, aizbildinoties ar “tonusa atjaunošanu un īpašu medicīnisko procedūru veikšanu”, taču to nedarīja, nesaņēmis signālu no Belija. Viņam ļoti vajadzēja atpūtu, un bija grūti izdomāt labāku vietu par palātu klīnikas intensīvās terapijas nodaļā.

Komisāra nāvei Fjodors neticēja. Viņš pārāk labi pazina šo cilvēku, kurš bija spējīgs aprēķināt jebkuru kombināciju, daudzus gājienus uz priekšu. Tomēr, kamēr nebija pierādījumu, garastāvoklis palika nepatīkams. Bija acīmredzams, ka "ķirurgi" uzbruka varas struktūrām un nostiprināja kontroli pār Stumbru. Viņi skaidri gatavoja triecienu pa bijušā hronopaātrinātāja ēku, un šis trieciens nebija tālu.