Slēptuve

Romašins tik labi bija izpētījis "sanitāru" psihi, viņu taktiku, stratēģiju, lēmumu standartus, komunikācijas un mijiedarbības sistēmu, ka pusstundas laikā varēja izskaitļot jebkuru no viņiem. Protams, ar lielo Pārvaldes Inku palīdzību, pie kuriem viņam bija attāla piekļuve. Tāpēc tos, kas gaidīja Pāvela Ždanova atgriešanos viņa dzīvoklī un pie vecākiem, viņš viegli identificēja. Tā rezultātā tika aizturēti divi "sanitāri", ko veica īpaša pārtveršanas grupa, kas bija pakļauta komisāram personīgi, par kuru neviens Pārvaldē nezināja, pat neviens vietnieks nezināja, jo tā bija izveidota nelikumīgi, slepeni, apejot ētikas un personāla komisijas. Tagad Ignats varēja tikai uzslavēt savu apdomību, jo grupa izrādījās noderīga pat agrāk, nekā viņš gaidīja.

Jautru meiteņu ielenkti tieši pie Smoļenskas metro stacijas "sanitāri" nepaspēja saprast, kas notiek. Aizmidzināja abus mirklī, tāpēc viņu pašiznīcināšanas programmas nenostrādāja. Un tad katra psihi lēnām, bet pārliecinoši, ņemot vērā ievērojamu šāda veida operāciju pieredzi, atslogoja Administrācijas medicīnas centrā, un Romašins uzzināja dažas interesantas detaļas par "ķirurgu" plāniem. Tā noskaidrojās, ka inspektoram, kuru viņi gaidīja, bija ļoti plašas pilnvaras, līdz pat vairāku aģentu "tīrīšanai", kas nozīmēja to cilvēku likvidāciju, kuri ar uzdevumu netika galā vai ignorēja norādījumus.

Romašins sasauca visus savus palīgus datora sakaru tīklā "astoņkājis" un sarīkoja īsu sanāksmi, jautājot visiem viedokli par operāciju "Mangusts", tas ir, par "sanitāru" tīkla pilnīgu likvidēšanu. Divi no pieciem "kobrām" [6] nepiekrita ierosinājumam sākt darbību tūlīt, pirms parādījies inspektors, un Romašins atlika tās realizēšanas datumu, atdzisinājis karstākās galvas ar sakāmvārdu: "Tas, kurš izdara ātri, ne vienmēr to dara pietiekami ātri."

Zlatkovs joprojām ārstējās Sklifa klīnikā, personiska tikšanās un pat saziņa pa rāciju bija neiespējamas, un komisāram bija jāgaida, kamēr zinātnieks varēs palikt vienatnē, lai gan viņam bija sakrājies daudz jautājumu. Ignatu īpaši interesēja dubultnieku problēma: cik tad tādu bija kopumā? Kāpēc Polujanovs-Belijs tika pārcelts uz nepareizo Zaru? Vai ir iespējami arī citi šāda veida pārklājumi? Kur ir "īstais" Polujanovs un Belijs? Vai viņi Stumbrā tikās ar īsto Ždanovu vai ar "svešinieku"? Kā tas ietekmēs Visuma likteņus? Un, visbeidzot, kāda tad ir šī lielā Visuma uzbūve, kas pieļauj bezgalīga daudzuma, viens otram līdzīgu kā ūdens pilieni, Metauniversu līdzāspastāvēšanu? Neskaitot tās nelielās atšķirības,  ar kurām bija saskārušies cilvēki.

Romašins iedomājās, kā šajā pašā stundā miljoniem citu Romašinu nopūlē smadzenes par tiem pašiem Visuma dzīves un nāves jautājumiem, un viņam kļuva drūmi ap sirdi. Nebija grūti iedomāties šādu pasaules versiju, grūtāk bija noticēt Laiku Koka kolosālajai sarežģītībai un atkārtotībai, tā pārmērīgajai daudzkāršošanai, kas izgāja no loģikas ietvariem. Šo daudzkāršošanos varēja izskaidrot tikai ar Radītāja nodomu, kurš viņa radītajam Visumam piešķīra simtprocentīgu uzticamību, it kā pats būtu apšaubījis savu radošo spēku un, katram gadījumam, nodrošinājis sev izdzīvošanas iespējas pie jebkura iekšēja pārveidojuma.

Romašins atkārtoja pie sevis pēdējo prāta formulējumu un ar tukšu skatienu skatījās sev priekšā. Likās, ka viņš pats negaidīti noformulējis Lielā Visuma pastāvēšanas principu. Būdams saprātīga būtne (Dievs?!) ar neiedomājamu lielumu (bezgalīgu?!) Un sarežģītību, Visums (Laiku Koks, bet, varbūt, tomēr Dievs?) vienkārši spēlēja Pats ar sevi dažādas Spēles (uz dzīvību - nāvi), tādējādi pieļāva varbūtēju Zaru krustojšanās iespēju, kas Spēlei piešķīra interesi, jo tās laikā varēja izlikties, ka Pats nezina šīs Spēles iznākumu...

Šoks, kuru Romašins piedzīvoja, sākot saprast "Dārznieka" plāna globālumu, kurš izaudzējis Pasaules Koku vai varbūt Pats kļuva par šo Koku, bija tik spēcīgs, ka neizturēja un piezvanīja Zlatkovam un ... bija neizsakāmi vīlies, dzirdot atbildi:

- Es jau domāju par šo problēmu, kolēģi. Protams, viss ir daudz sarežģītāk, nekā jūs šeit uzzīmējāt, tomēr pamatā noformulēts pareizi. Apsveicu. Pabeigšu ārstēšanos, un mēs ar jums padiskutēsim par šo tēmu. Es atzīmēšu tikai vienu: ja jūsu… hm, pieņēmums ir pareizs, tad Spēlei vienkārši nav vajadzīga uzvaroša stratēģija, tāda neeksistē. Vai jūs saprotat, par ko ir runa?

Romašins saprata. Zlatkovs deva mājienu, ka viņu Zara liktenis, tāpat kā daudzi citi, jau sen ir izlemts, neatkarīgi no tā, vai viņi cīnās par izdzīvošanu, vai necīnās, karo vai nekaro ar "hronoķirurgiem", sūta vai nesūta Pāvelu Ždanovu Stumbrā cilvēces glābšanas misijā. Turklāt pēc šīs versijas "hronoķirurgu", To, Kas Seko un cilvēku vietā rīkojās pats Visums, ar entuziasmu spēlējoties Pats ar Sevi mūžīgajā Labā un Ļaunā konfliktā...

- Kungs Dievs! - Romašins skaļi teica. - Izdari tā, lai es būtu kļūdījies!

Zlatkovs, kurš saprata komisāra stāvokli, iespējams, labāk nekā viņš pats, neko neteica.

* * *