Slēptuve

Koridors sāka zaroties kā stīgas uz koka lapas. Viņi palaida garām pirmo atzarojošo mezglu un pakavējās pie otrā. Koridors šeit bija apaļš šķērsgriezumā, un tādas pašas, tikai mazākā diametrā, varēja saredzēt sānu ejas. To sienas mirdzēja metālā un manāmi pulsēja, un pa grīdu klīda zilas gaismas kā mazi lodveida zibeņi.

- Pēc manām domām, mēs jau sākotnēji izvēlējāmies nepareizo ceļu, - sacīja Polujanovs. - Vai arī nogriezāmies nepareizi. Šis koridors nepieder hronopaātrinātāja ēkai, tas nepavisam nav koridors, bet gan citas telpas "stīgas" izvērsums. Ierosinu atgriezties, meklēt īsto gredzenveida koridoru un apiet ēku pa riņķi. Ja tas iespējams, protams. Mums jāatrod reaktors, jānoskaidro, vai tas darbojas, un jānosaka neskartās zonas ar hronomembrānu liftiem.

- Būtu jauki atrast to membrānu, pa kuru jūs ar Beliju izkļuvāt mūsu laikā,-  sacīja Maričs. - Lai gan es vispār nesaprotu, kā jūs to izdarījāt. Membrānas darbojas tikai vienā virzienā - uz leju, pagātnē. Tāpēc jau tās ir membrānas...

Polujanovs neko neatbildēja. Nevienam nebija jāzina, ka viņu un Gregoriju šeit nogādāja transgress, un viņi pieturējās pie versijas, ka ir izmantojuši membrānas liftu.

- Mēģināsim paieties pa šiem diviem gaiteņiem, - Maričs ieteica. - Varbūt kāds no viņiem mūs izved normālā koridorā.

Bet sānu tuneļi, kas atzarojās no galvenā, grupu neveda pie pazīstamajiem ēkas interjeriem. Pirmais pamazām sašaurinājās, pagriezās, aptumšojās, aizauga ar melniem zirnekļu tīkliem, līdz pilnībā “izžuva”. Otrais, gluži pretēji, kļuva platāks un drīz vien noveda milzīgā sfēriskā dobumā, kura diametru pēc skafandra aprīkojuma novērtēja ap divi kilometri. Dobumu piepildīja slāņaini pelēki dūmi, un šad un tad no tiem izlauzās indīgi zaļi zibeņi, atstājot šajos dūmos melnas pēdas.

Bija jāatgriežas pie koridoru dakšas un jāizlemj, ko darīt tālāk. Maričs spītīgi uzstāja par virzīšanos uz priekšu, pārējā grupa saglabāja neitralitāti, un beigās Fjodors nolēma piekāpties un turpināt ceļu.

- Ja stundas laikā neiziesim ēkas koridoros, - viņš teica, - atgriezīsimies.

Maričs ieņēma vietu grupas priekšā, sekojot trim konkistadoriem, kam sekoja pārējie un noslēdza Polujanovs. Apmēram trīsdesmit metrus atpalicis no grupas, viņš mēģināja sazināties ar "virsmu", nesadzirdēja atbildi un asi nožēloja, ka tuvumā nav Grigorija. Ātrs lēmumu pieņemšanā, impulsīvs, bezbailīgs un mērķtiecīgs, drošības virsnieks bija uzticams kā klints, uz viņu vienmēr varēja paļauties visbezcerīgākajās situācijās. Fjodors nezināja, ko Romašins plāno, taču viņš atcerējās viņa brīdinājumus un bieži atskatījās. Kaut kur tur, pa līkumotajiem gaiteņiem, pakaļ pirmajai izlūkošanas grupai steidzās likvidatoru komanda, un vajadzēja nepalaist garām tās parādīšanās brīdi.

Polujanovs nezināja, ka viņa bailes ir veltas. Vismaz tuvāko stundu laikā. Otrā grupa, kuru vadīja drošības grifs Šitovs, kurš nesen bija kļuvis par "sanitāru", iegāja citā tunelī un uz ilgu laiku iestrēdza prātu plosošajos krustojumos ar sevi. Katrs šāds krustojums iemeta piecus likvidatorus telpas burbulī ar vietējā laika kursu, līdzīgā tam, kurā savulaik iekrita Igors Vasiļjevičs Ivašura uz sava Zara Zemes, un katru reizi viņiem nācās izkļūt no šī burbuļa ar vislielāko fizisko spēku un enerģijas rezervju piepūli. Visbeidzot, Šitovs saprata, ka viņi nonākuši nepareizajā vietā, un pagriezās atpakaļ pa vienu no dakšām, tikai viņš nespēja pareizi orientēties. Grupa turpināja sekot dažādu laiku ķēdei un iedziļināties telpu krustojuma virpuļzonā ar tā pārsteidzošām īpašībām.

* * *

Belija grupa iekļuva Stumbrā "no pagraba", tas ir, caur pazemes tuneli, kura koordinātas zināja tikai Romašins. Tunelis tika izrakts jau pirms hrono paātrinātāja katastrofas un savienoja to ar neatkarīgā aprīkojuma bunkuru un laika laboratoriju. Tomēr pēc Stumbra sabrukšanas pagātnē tas tika daļēji iznīcināts, daļēji pārpludināts ar hronoputām. Bija saglabājies tikai tā apmēram puskilometru garais ziemeļrietumu posms, par kuru visi, pat Zlatkovs, bija piemirsuši. Drīzāk jau neaizmirsa, bet pieņēma vispārējo viedokli: iznīcināts. Bet Romašins to atcerējās, slepeni pētīja un izmantoja īstajā laikā.

Grupa, kas ekipēta ne sliktāk kā pirmā izlūkošanas grupa, izgāja koridorā, kas agrāk caurdūra ēku pa gredzenu, bet spēja noiet pa to tikai apmēram simts metrus. Koridors pārstāja būt tāds, jo saskaņā ar ēkas formas izmaiņām tas ieguva tos pašus salauzītos ceļus, līkumus un lūzumus, un tagad izskatījās kā punktēta līnija, un dažās vietās - taisnstūrveida kastīšu, apaļu cauruļu vai savītu spirāļu saišķis. Dabiski, ka nebija iespējams pa to nokļūt uz citām "dadža" daļām.