Slēptuve

Nācās izmantot "gloku", lai izsistu eju uz ēkas centru, kas savienoja visas izkliedējošās "sprādziena strūklas", "dadža" lapas un ērkšķus. Tomēr kodols izrādījās vēl sarežģītāks veidojums nekā katrs no tā izaugušais ērkšķis. Tas atgādināja kāpostalvu, kuras katra lapa bija telpas slānis ar atšķirīgu izmēru un īpašību skaitu. Bet Belija desantnieki to saprata vēlāk, pārbaudot un izmēģinot uz sevi duci "kāpostu lapu". Pirmajā viņi apmaldījās, gandrīz pazaudējot orientāciju, jo slānis, kurā viņiem izdevās iekļūt ar "kvarku sarāvēja" palīdzību, izrādījās īsts labirints.

Arī  otrajā "kāpostu" kārtā nokļuva ar "gloka" palīdzību, pazaudējot apmēram divas stundas, klaiņojumos pa pirmo slāni. Šis slānis vairāk atgādināja sūkli vai milzu daudzkrāsainu sūnu slāni. Bija neticami grūti brist starp tā kātiem, jo tie auga ļoti tuvu viens otram, un violeti mirdzoša rāva  ļoti traucēja, cilvēki tajā noslīka līdz viduklim, un dažreiz līdz pat kaklam, ar grūtībām nokļūt seklākā vietā. Skafandra inks, sapratis lauku un radiācijas straumes, Belijam pateica, ka rāva, visticamāk, ir īpaša veida viela vai zinātnei nezināms lauks, un ieteica pēc iespējas ātrāk izkļūt no “sūnu biezokņiem”, jo skafandra enerģijas rezerves šeit tika tērētas ļoti ātri.

Desantnieki atgriezās labirintā un mēģināja virzīties uz Stumbra centru pa citu ceļu. "Gloka" stara izveidotais caurums ieveda tos nākamajā "kāpostgalvas" slānī, kas bija "cukura vates" gabals,  austs no sava veida bezgalīga tīkla auklām, diegiem un dzīslām. Laternu stari no tumsas izrāva sniegbaltas membrānas, strīgas un saites, kur vien cilvēki met skatienus. Tā bija īsta vate vai sūklis, tikai palielināts tūkstošiem reižu. Bija bezjēdzīgi meklēt grupu, kas tajā būtu aizgājusi uz priekšu.

Atkal atgriezās labirintā, apsprieda stāvokli. Atkal un atkal izmēģināja veiksmi, nokļūstot vai nu melna asfalta okeāna krastā,  ar nebeidzamu sastingušu viļņu klaidu, ko apgaismoja zvaigžņotas debesis, pēc tam pasaulē, kuru piepildīja migla ar ceriņkrāsas un sārtām gaismām, kas tajā lidoja. Un atkal atgriezās ceļojuma sākumā, uzdodot skafandru inkiem analizēt šīs ieniršanas un sniegt ieteikumus.

Inki skaitļoja pusstundu, pēc kuras dzima hipotēze par "kāpostgalvu" - dažādu telpu savijumu ar dažādu īpašību atstarpēm un blīvumu. Bet inki nevarēja sniegt ieteikumus, ko darīt tālāk, kurp doties un kur meklēt tos, kuri bija aizgājuši agrāk.

Tad Belijs piedāvāja savu kustības versiju.

- Mēs aptuveni zinām, kur Stubrā iekļuva likvidatoru grupa, - viņš teica. - Mēs centīsimies nokļūt pēc iespējas tuvāk šai vietai un sekot pa viņu pēdām. Galu galā Fjodors zina, kurš viņa komandā ir ienaidnieks un kurš ir draugs, vajadzības gadījumā pats tiks galā. Bet, ja viņus panāks likvidatori, viņam nebūs iespēju.

Priekšlikums tika pieņemts, un pieci spoguļaini atspulgus metoši "dinozauri" devās pa pirmās "sprādziena strūklas" koridoru līdz mezglam, kur tas krustojās ar ēkas kodolu. Grupai nācās nolaisties vai, iespējams, pacelties, - jēdzieni "augša" un "apakša" šajā neticami sarežģītajā veidojumā pārstāja atspoguļot to nozīmi, - līdz tam ēkas punktam, no kura pieci likvidatori sāka savu ceļu, nosūtīti pakaļ Polujanova izlūkošanas grupai.

* * *

Kostrovu pamodināja agrs rīta zvans. Zinot, ka visi videoizsaukumi iziet inka cenzūru un pie viņa nonāk tikai tie, kurus patiešām var atrisināt tikai UASS direktors, Kostrovs uzmeta halātu un pavēlēja nama inkam ieslēgt savienojumu. Pretējā guļamistabas siena  zaudēja blīvumu un izkusa, pārvēršoties videoekrānā, ielaižot guļamistabā blāvu sveces gaismu. Aiz sveces uz direktoru paskatījās kādas acis, dzeltenīgi mirdzošas, kā kaķim.

- Atvainojiet, Iv, par tik agru vizīti, - teica aizsmakusi balss, un Kostrovs atpazina Kristiānu Hansenu, Romašina otro vietnieku, kas atbildēja par drošības dienesta grupu īpašajām apmācībām, - taču tevi noķert citā laikā ir grūti, un lieta man šķita neparasta. Komisārs ir miris, jūs tagad esat vienīgā persona, kurai varu uzticēties.

- Klausos.

Svece vioma otrā pusē iedegās spožāk, un no tumsas parādījās skarbie Hansena sejas vaibsti, auksti un cieti kā fjorda akmeņi, kura krastā viņš bija dzimis. Vispār jau svece arī nemaz nebija svece, tā bija sakaru kanālu kodējošs filtrs, kas bieži abonenta aizsardzībai apzināti sagrozīja signālus ietērpjot tos smieklīgos attēlos.

- Man pazvanīja Grigorija Belija sieva...

Kostrovs turpināja sēdēt uz gultas tajā pašā stāvoklī, un Hansens turpināja:

- Es personīgi gatavoju viņu gājienam pa Stumbru vēl pirms Ždanova pasākuma. Mēs esam ģimenes draugi, tāpēc Marina mani labi pazīst. Un viņa piezvanīja, jo pēc iziešanas no Stumbra Grigorijs neparādījās mājās.

- Kā viņa uzzināja, ka viņš iznācis? Visa informācija par notikumiem ap hronopaātrinātāju ir slepena.

- Pie viņas atnāca divi jauni cilvēki stādījās priekšā kā Belija kolēģi un palika viņu gaidīt. Bet viņš ... neparādījās. Marina bija šokēta un piezvanīja man, lai visu paskaidroju. Protams, es centos viņu nomierināt. Bet man pašam ir dažas šaubas, kas liek domāt ne to labāko. Ja…