Slēptuve

Trīs nerunīgie Mariča pavadoņi apsēdās atsevišķi un sāka sūkt toniku, vismaz Fjodors tā domāja. Tas, ka viņš viņus nedzirdēja, vēl nenozīmēja ka puiši klusē, viņi varēja sarunāties savā starpā arī citā viļņa garumā.

Maričs pagājās gar krauju, pie kuras viņus bija atvedis tunelis, apsēdās blakus Polujanovam. Fjodors, izmantojot skafandra inka pakalpojumus, norija vairākas "spēka koncentrāta" porcijas, "dzīvo ūdeni", kas gandrīz acumirklī paaugstināja viņa tonusu, taču sākt sarunu nesteidzās. Maričs pirmais pārtrauca klusumu ēterā.

- Ko darīsim, komandier?

Fjodors kādu laiku klusēja, tad īsi pateica:

- Domāt.

Maričs pasmīkņāja, nedaudz patriņājās, iekārtojoties ērtāk pie tuneļa sienas. Acīmredzot viņš bija filozofiski noskaņots, jo ierunājās par problēmu, kas mocīja arī Polujanovu:

- Fjodor, jūs daudz izceļojāties pa Stumbru...

- Arī jūs, - atcirta Polujanovs.

- Jā, protams, - Maričs viegli piekrita. - Lai gan mums bija dažādi ceļi un dažādas tikšanās. Un tomēr daži no jūsu stāstiem man nav saprotami. Es nejautāšu, kas ir "hronoķirurgi", iespējams, ka jūs to pats nezināt. Kā faktiski arī es. Bet lūk Stumbrs, hronopaātrinātājs - kāpēc tas darbojās kā laika šahta? Kā to novērtē jūsu augstie draugi? Galu galā Zlatkova ideja par hronokvantu paātrināšanu, kas noved pie spoguļa efekta, ir nepareiza. Es gribu teikt, ka mūsu Stumbram vispār nevajadzēja sākt "urbt" laiku un savienot Laika Koka zarus. Kas īsti notika?

- Nezinu,-  pēc pārdomām atbildēja Polujanovs, kurš tiešām nezināja, kas noticis.

- Žēl, - inženieris vīlies nopūtās. - Es iedomājos, ka jūsu draugi atvēra jums acis.

- Vai tad jūsējie jums neatvēra? - Fjodors saspringa, uzmanīgi vērodams kuproto briesmoni ar konisku galvu, kas sēdēja priekšā mirdzot dzīvsudrabā - tā Maričs izskatījās skafandrā. Paaicināja tuvāk konkistadoru-miesassargu, saprotot, ka provocē inženieri uz kaut kādu aktīvu rīcību, bet vairs nevēlas spēlēt tāda cilvēka lomu, kurš neko nesaprot.

Maričs negaidīti labsirdīgi iesmējās.

- Man - nē, lai gan, protams, es zinu ļoti daudz. Tomēr jums taisnība. Lai uzzinātu, kas notika, vispirms ir jānoskaidro, kas ir laiks. Citādi mēs te runājam: hronokvanti, laika urbšana, Laiku Koka kvantu sadalīšanās, Laika Zari, kuros laiks plūst "leņķī" pret mūsējo ... Kā - leņķī? Kādā leņķī? Uz kurieni plūst? Kāpēc mēs to nejūtam? Retoriski jautājumi... bet interesanti taču! Vai tā nav, kolēģi? Piemēram, kādu laika koncepciju deklarējat jūs? Pieņemsim, ka Laiku Koks sazarojas tik daudzās kopijās, cik katrā iepriekšējā laika kvantā, ir attīstības iespēju. Bet - laiks! Kas ir pats laiks? Laiku Koka ideja neatbild uz šo jautājumu.

- Es nezinu, - Polujanovs atkal atbildēja neizpratnē un ieinteresējies par šo tēmu, kā arī par Mariča aizrautību. - Hipotēžu ir daudz, Zlatkovs izstrādājis tikai vienu no tām ...

- Bet kura no tām ir patiesa?

- Nezinu, - Fjodors teica trešo reizi. - Varbūt katrā Zarā laiks ir atšķirīgs? Atspoguļo savu nozīmi? Kaut kur tā ir viela, kaut kur tas ir lauks, kaut kur attiecību mērs, pasaules uztveres veids ... Cik daudz Zaru, tik arī laiku.

Maričs strauji paliecās uz priekšu, tā ka Polujanovs instinktīvi ieslēdza ieroča mērķēšanas sistēmu šaušanas režīmā, turot “pirkstu uz sprūda” - mentāli atbrīvojoties, saprindzinot gribas centienus.

- Fjodor, jūs esat ģēnijs! Apsveriet, ko jūs nupat pateicāt.

- Nu? Ko tad es pateicu?

- Laiku Koks realizē visus iespējamos Visuma stāvokļus, visas iespējamās jēdziena "laiks" nozīmes. Tad laika jēdzieniem nevajadzētu būt deviņiem, kā mēs zinām, bet daudz, daudz vairāk.

- Nu un kas? - Pēc pauzes Polujanovs piesardzīgi jautāja.

- Nekas, - Maričs iesmējās, uzlecot kājās. - Arī šis atjautīgais minējums laika problēmu neatrisina, vismaz mūsu Zarā. Kamēr es sevi atceros kā hronoteoriju fanātu, "laika mašīnu" inženieri, pēc Velsa un Azimova, Saimaka un Golovina lasīšanas es vienmēr tiku meklējis atbildi uz jautājumu: kāpēc mūsu Metauniversā laiks nav lielums, bet absolūts nosacījums? Kāpēc to nevar pagriezt atpakaļ?

- Un ko, atbildi neatradāt? - piecēlās arī Polujanovs.

- Pirms divdesmit gadiem manā dzīvē parādījās Zlatkovs - zinātnieks, kurš, kā man šķita, spēja atbildēt, pierādīt "laika mašīnas" realitāti un piesaistīja mani un tūkstošiem sekotāju un studentu. Un tāpēc mēs uzbūvējām hronopaātrinātāju... kas, izrādās, neko nepaātrina, lai urbtu caurumu uz pagātni... un kas rezultātā notika?

- Kas?

Maričs atkal iesmējās ar viņam tik neparastiem draudzīgiem smiekliem.

- Mēs satikāmies ar jums šeit, laika šahtā, dārgais kolēģi, lai atrisinātu vienu un to pašu problēmu, taču dažādos veidos.

- Kādu uzdevumu?

- Izglābt mūsu Metauniversu, mūsu Laika Zaru un tajā pašā laikā daudzus citus Zarus, kas atdalījās no mūsējā. Nu ko, ejam tālāk?

- Kurp? - pilnīgā neizpratnē par Mariča uzvedību vaicāja Polujanovs.

- Protams, atpakaļ. Izeja ir tur, mēs to vienkārši nepamanījām, mums būs jāpārbauda visi pagriezieni no inku atmiņas. Starp citu, Fjodor, kā jūs saprotat mūsu reida galveno uzdevumu?

"Iziet atpakaļ dzīvam", - Polujanovs gribēja atbildēt, taču nepaspēja.