Slēptuve

- Tā nu gluži nav, taču mēs neesam pilnvaroti vest sarunas viņa vārdā, panāksim viņu, jūs pats parunāsiet.

Belijs pasmīkņāja, atskatījās uz saviem biedriem, kuri kontrolēja katru izlūku žestu, katru skaņu tunelī, katru mirgojošo ēnu un pavēlēja:

- Vasjuk, ņem svešos savā aizbildībā. Ejam aiz viņiem. - Pārslēdza sakaru diapazonu. - Vediet, puiši. Ar ko man ir tas gods runāt?

- Kristians Hansens.

- Kris? Klaidoni, vai tiešām nepazini?

- Kāpēc nepazinu? Griša Belijs.

- Velns! Kāpēc uzreiz neteici, kas tu esi? Kas tas ir ar tevi?

- Siniči Mijamoto un ... Berts Gabunija. Nogalināts.

Iestājās īss klusums. Tad Grigorijs ierunājās par pustoni zemāk:

- Lai viņam mūžīga piemiņa! .. Diemžēl mēs viņu nespēsim nēsāt līdzi, atgriezīsimies vēlāk, kad izpildīsim uzdevumu. Vediet grupu, Kris.

Belija piecinieks piegāja pie izdzīvojušajiem izlūkiem un apstājās pie klints dobuma, kura centrā pārvietojās bālgans vai nu dūmu, vai miglas mākonis. Un šajā mirklī tuneļa sienas nodrebēja. No tā dziļumiem, no tās puses, no kuras iznāca Grigorija drošībnieki, atlidoja zems, draudīgs gaudojums, no kura visiem uzmetās zosāda.

- Kas tas vēl tur? - Belijs klusi pajautāja.

- Baskervilu suns, - pajokoja Hansens un citā tonī piebilda: - Griša, tas var būt jebkas. Galu galā tagad Stumbrā sakrustojas simtiem pasauļu ar saviem dzīves apstākļiem, ir dīvaini, ka mēs vēl nevienam neesam uzdūrušies, es domāju radības, kas apdzīvo šīs pasaules. Bet man šķiet, ka būtība ir cita: mums seko.

- Gan atkausimies, - Grigorijs bezrūpīgi attrauca. - Tagad mūsu ir septiņi, un, ja mēs panāksim Fjodoru, būs arī astoņi.

- Deviņi. Jūs nepievienojāt Mariču.

- Es neesmu pārliecināts, ka viņš būtu jāpieskaita, drīzāk - jāatņem.

- Var jau būt, ka jums taisnība, bet visas šīs problēmas var atrisināt tikai paša Mariča klātbūtnē.

Hansens ielēca bezdibenī, un visi pārējie sakrita kā zirņi aiz viņa.

* * *

Koridors, pa kuru gāja Polujanovs un Maričs, nebija hronopaātrinātāja ēkas koridors. Tas pārsteidzoši atgādināja vecu pazemes eju zem kāda klostera un bija uzcelts no milzīgiem ķieģeļiem, kas ar laiku bija aptumšojušies. Reizēm tā grīdā parādījās izliekti vairogi, kas aizsedza aku mutes, un vēl retāk sienās pavērās ejas, pārklātas ar sarūsējušām restēm, aizslēgtām ar milzīgām, pudu smagām priekškaramām atslēgām. Fjodors ar "universāla" izlādi sadragāja vienu šādu režģi, izpētīja eju un izgāja kubiskajā telpā, pie kuras sienas uz briesmīgi resnām ķēdēm karājās dīvains skelets ar divām, zirga galvai līdzīgām galvām, sešām kājām un garu asti.

- Matka Boska! - Maričs iesaucās aiz Polujanova muguras. - Zmejs Goriničs, ne citādi! Īsta kamera! Apbedījums. Kur mēs esam nonākuši? Vai tik ne kādas ne-Zemes inkvizīcijas pagrabos?

- Vai tad jūs šeit neesat staigājis? - Fjodors izklaidīgi vaicāja, nodrebēdams skatoties uz radības skeletu pie sienas.

- Šeit - nē. Es jau vispār netiku staigājis pa pašu Stumbru. Kolēģi, jūs visu laiku aizmirstat, ka Stumbrs tagad ir dažādu pasauļu saaugums, kuras krustojās pateicoties satrakotajam hronourbim. Ir tāds termins: hronoklazma ...

- Šo terminu izgudroja fantastisku stāstu rakstnieki, kuri sacerēja situācijas ar laika krustošanos.

- Tie bija jūsu rakstnieki, kas to izgudroja, no jūsu Zara, bet mūsu Zarā hronoklazma ir tīri zinātnisks termins un nozīmē laika un telpas saiknes traucējumu.

- No kurienes jūs esat ... - Polujanovs iesāka iekšēji saspringstot.

- Kā es varu zināt, ka jūs esat no cita Zara? Es to zinu, kolēģi. Neuztraucieties, nekā pārdabiska te nav, es arī protu analizēt faktus, kas neiederas vispārpieņemto viedokļu harmoniskajā ēkā. Nāciet, mums jāsteidzas. Neviens, pat es, nezina, kāds ir laika temps šajā vietā. Mēs riskējam nokavēt.

- Neiešu, - Polujanovs spītīgi sacīja, - kamēr jūs man nepateiksiet, kur, uz kādu tikšanos, un ar ko mēs riskējam nokavēt.

- Varu pateikt vienu: tie, kas mūs gaida, nav "hronoķirurgi" vai viņu kalpi. Ne tikai to: jūsu draugi tiek vadīti tajā pašā virzienā, un arī viņus jūs satiksiet. Tas ir pietiekami?

Fjodors paklusēja, pārdomādams dīvaino uzticību, kāda viņam tagad radusies pret  Mariču, un negribīgi pamāja ar galvu.

- Godīgi sakot, neizklausās pārāk pārliecinoši, bet šķiet, ka man nav citas izvēles.

Drīz cietuma koridors beidzās, atduroties monolītā akmens sienā ar dažādu iežu slāņu rakstu. Tālāk iet nebija kur. Siena likās pilnīgi reāla ar visām no tā izrietošajām sekām.

- Dīvaini, - inženieris novilka, ar dunci padurstot vienu no slāņiem, kas izskatījās pēc marmora. - Krustojums skaidri noticis nesen, un, acīmredzot, notiek nepārtraukta kontinuuma deģenerācija.

- Ko tas nozīmē?

- Mūsu "telpu krustpunkts" vienkāršojas, ieslīd trīs dimensijās, citiem vārdiem sakot, deģenerējas, vai jūs saprotat? Drīz no daudzdimensionāla objekta tas kļūs par trīsdimensionālu, piemēram, par akmens vai metāla bloku. Kaut arī iespējams iegrims vēl zemāk - divdimensiju vai pat viendimensionālā objektā.

- Iesim atpakaļ? - pēc pauzes vaicāja Poļujanovs. - Vai arī izmantosim "gloku"?