Slēptuve

- Ieradies "ķirurgu" inspektors. Spriežot pēc Šahova izvairīgajām domu pēdām, šī nav tikai būtne vai ļoti inteliģents kibers, bet gan "difūzā organisma" tipa inteliģenta sistēma. Kaut kas līdzīgs mikroorganismu transformēšanās klasterim, spēj sadalīties kopijās, kas var labi darboties neatkarīgi. Tikt ar to nebūs viegli. Šajā sakarā man pie jums ir vairāki jautājumi. Kā viņu iznīcināt? Ja vien, protams, neizdosies sagūstīt.

- Tas gan neizdosies, neceriet.

- Žēl, ka tā, lai gan cerība paliek. Tad ar kādu ieroci viņu var iznīcināt? Anihilators, "gloks", plazmas lielgabali?

- Ne viens, ne otrs, ne trešais nevar dot simtprocentīgu garantiju. Tāpat kā citas iznīcināšanas metodes, arī. Es nezinu, kā jums šajā jautājumā palīdzēt.

- Kā jūs domājat, inspektors ir "ķirurgs"?

- Maz ticams, ka "ķirurgi" nolaidīsies līdz šādu darbību līmenim. Tās ir daudz augstākas kārtas būtnes nekā cilvēki, īpaši radošuma ziņā. Turklāt pēc dažiem netiešiem datiem var spriest, ka tās nebūt nav būtnes, bet gan spēcīgas "bara" tipa inteliģentas sistēmas. Katrs šī "bara" indivīds nav daudz saprātīgāks par cilvēku, taču kad sapulcējas ...

- Skaidrs. Paldies par kausiņu auksta ūdens.

- Es negribēju ...

- Bet es arī neapvainojos. Tagad jautājums attiecībā uz mūsu pēdējām sarunām. Vai jums nešķiet, ka mums piedāvātā spēle ir kaut kāda pārāk vienkārša? Burtiski pazemojoša mūs. Aģenti, rezidenti, emisāri, "sanitāri", teroristi, neveiksmīgi likvidācijas mēģinājumi ... un iezīmētie, kas vispār nolikti par mērķi, lai nodrošinātu veiksmīgāku identifikāciju un atklāšanu. Ja “hronoķirurgi” ir tik augsti attīstīti radījumi, Spēlētāji ar lielo burtu, tad kāpēc viņi spēlē ar mums tik primitīvi?

Zlatkovs izklaidīgi paberzēja augšlūpu, domīgi palūkojās uz pirkstu un pēkšņi asi paskatījās uz Romašinu.

- Kurš jums teica, ka viņi spēlē ar mums?

Romašins lēnām atbīdījās no galda, atgāzās krēslā, pētot zinātnieka bālo, mānīgi miegaino seju.

- Velns ar ārā! Ko tu ar to domā, Atanas?

- "Hronoķirurgi" spēlē ar līdzvērtīgiem pretiniekiem. Varbūt savā starpā, varbūt ar Tiem, Kas Seko. Vēl nezinu. Jādomā, jāsalīdzina, jāmeklē. Mēs viņiem vienkārši esam darba materiāls. Nu, vai mazas figūriņas, bandinieki, tā teikt. Es domāju, ka Spēle tiek spēlēta visos Pasaules līmeņos, bet mēs pārredzam tikai savus.

Kabinetā iestājās klusums. Komisāra galds bez trokšņa vārījās, metot zibšņus, gaismas ķekarus, izgaismotus banerus, taču Romašins neko no tā nepamanīja. Viņš apdomāja izrunātos vārdus, un teiktā nozīme beidzot nonāca līdz viņam.

- Dieva Māte! Kāds tad ir Spēlētāju nodoms? Ko viņi vēlas? Tūkstošiem vai miljoniem Laika Zaru iznīcināšanu? Kāda ir laimesta cena? Un vai vispār ir uzvara? Vai tiešām jums taisnība, un nav uzvarošas stratēģijas, bet dzīve ir mūžīga spēle?

- Es negribētu vilties, - Zlatkovs klusi un skumji atbildēja. - Es domāju - par savām prāta spējām. Bet es uzskatu, ka spēle ir paredzēta izklaidei. Svarīgs ir pats process, nevis ieguvums. Lai gan, varbūt es kļūdos. Es taču kļūdījos, izstrādājot savu hronourbšanas teoriju. Kvantu pārsūtīšana, viņš izsmēja sevi. - hronokvantu paātrināšana ... laika "urbšana" ... Bet cik skaisti tas viss izskatījās formulu veidā!

Romašins iesmējās, atjēgdamies.

- Nebēdājiet, Atanas, jūs vēl esat spējīgs izveidot patieso laika teoriju. Es jūtu, ka mēs vēl neesam izmēģinājuši visu, ka mūsu patrons mums vēl nav pateicis visu, bet man pietrūkst vārdu, lai izteiktu savu domu. Man pat pietrūkst vārdu, lai uzdotu pareizo jautājumu.

- Senie domātāji teica, ka pareizi uzdots jautājums jau satur atbildi.

- Nu ko, pagaidīsim, kamēr es to formulēšu. No iepriekš sagatavotajiem man ir palicis tikai viens. Šahova pēdējie vārdi bija: "... tiksimies mūžībā". Ko viņš ar to domāja, jūsuprāt?

Zlatkovs saguma, zaudējot interesi par sarunu.

- Šo jautājumu vajadzēja uzdot viņam... - Zinātnieks pēkšņi atdzīvojās. - Lai gan, varbūt viņš domāja Laiku Koku?

- Kāda te saistība ar Mūžību...

- Ja mēs a priori pieņemam, ka Mūžība nav taisna bezgalīga līnija, bezgalīgs laika ilgums, bet bezgalīgs skaits ierobežotu laiku ...

- Tad tas arī ir Laiku koks! Ļoti precīzs formulējums. Bet kāpēc Šahovs bija tik pārliecināts, ka mēs ar viņu tiksimies?

Zlatkovs iegrima domās, kļūstot izklaidīgs.

- Es domāju, ka jūs to jau sapratāt. Viņš domāja, ka Visumā ir daudz Šahovu. Katram Zaram ir savs Šahovs, savs Romašins un Zlatkovs, kā arī citi cilvēki. Ignat, jūs visu laiku aizmirstat par kvantu dublēšanos. Pasaules, apstākļi, izpildītāji... Galu galā jau ir precedents: mūsu pasaulē atgriezās nevis mūsu sūtņi - Belijs un Polujanovs. Nevis tie, kurus aizsūtījām. Tas nozīmē, ka mūsējie klīst kaut kur pa citiem Zariem. Tāpēc uz brīdi iekļaujiet šo faktu savā dosjē. Labāk pasakiet, ko konkrēti darīt man, komisār? Vai jums mani vajag?

- Ejiet mājās, Atanas. Mani puiši jūs pieskatīs. Tiklīdz operācija Mangusts beigsies, tiksimies centrā.

Zlatkovs pamāja, neatvadījies, izgāja. Romašins deva piesegšanas grupai komandu sekot viņam un skaļi pateica: