Slēptuve

- Kāpēc uzreiz neteicāt, ka jums ir "gloks"? Kad jums paspēja to iedot? Mēs taču izgājām kopā.

- Mani personīgi kontrolēja Romašins.

- Sapratu. Tātad komisārs ir dzīvs. Tā jau domāju. Nu, mēģiniet izšaut sienā caurumu. Varbūt te ir tikai pārrāvums.

Viņi atkāpās divus desmitus soļu, un Fjodors izšāva no "gloka" uz sienu.

Izplūda blāva caurspīdīga liesma, kuru apslāpēja zilganu dūmu mākonis. Koridora grīda sašūpojās, saplaisāja, sāka kaut kur krist, it kā zem tās būtu atvēries bezdibenis.

- Pakarinies ar antigravu! - kliedza Maričs. - Lec caur izsisto logu!

Uzlidojuši metru virs grīdas uz pēdējām ingravu enerģijas paliekām, viņi iegāzās blīvajā dūmu virpulī un nogāzās sāpīgi pazīstamajā Stumbra koridorā ar metāla grīdu, baltām sienām, melniem griestiem un durvju rindu vienā gaiteņa pusē. Paskatījās apkārt.

Aiz muguras sienā bez durvīm lēnām nostiprinājās zvaigznes formas caurums, caur kuru varēja redzēt kalna nogāzi, daļu no koši zaļām debesīm un pa to lidojošu kaut kādu kvēlojošu putnu kāsi. Caurums pārklājās ar matēta stikla slāni, sāka sabiezēt, aizvilkties.

- Apsveicu, - teica Maričs. - Beidzot nonācām tur, kurp devāmies.

Caurums pazuda. Bet brīdi pirms tam no tā pēkšņi izlauzās zemas gaudas, kas pārgāja aizsmakušā murmināšanā, un šajās skaņās bija tik daudz draudu un naida, ka Polujanovs neviļus atkāpās.

- Kas tas bija?!

- Pakaļdzīšanas, - Maričs bez vilcināšanās atbildēja.

9. nodaļa

Izvietoja medicīnisko boksu tieši tunelī, ievietojot Šahovu īpašā testa penālī. Veda pie prāta, un Romašins sāka nopratināšanu, vadoties pēc diagnosta un ārsta inku liecībām, kuriem bija pieredze šādās operācijās.

Nopratināšana ilga tikai dažas minūtes, Šahovs bija ieprogrammēts daudzkārtīgi un dziļi, līdz pat fizioloģiskām reakcijām, un, apzinoties sakāvi, spēja realizēt psihē nostiprināto pašiznīcināšanās komandu. Viņa sirds pēkšņi apstājās, un neviens inka-ārsta triks nepalīdzēja tai atkal sisties. Tomēr arī tā, ko Romašinam izdevās uzzināt no bijušā VKS priekšsēdētāja vietnieka, pietika, lai izdarītu atbilstošus secinājumus un sāktu rīkoties.

Viņš pavēlēja trim saviem padotajiem turpināt meklēt Polujanova grupu un pievienoties tai, taču pats un viņa palīgs atgriezās pie izejas no Stumbra un tieši no turienes sazinājās ar Kostrovu, īsi pārstāstot viņam pēdējās ziņas.

- Vai jūs domājat, ka pienācis laiks? - jautāja UASS direktors.

- Ir pienācis laiks, - Romašins pārliecinoši apstiprināja.

- Pilna mēroga operācijas "Vētra" organizēšana prasīs vismaz trīs stundas. "Sanitāri" var atklāt gatavošanos un dot triecienu agrāk.

- Pirmkārt, viņi gaidīs Šahova komandu un viņu neatrodot, sāks nervozēt, tikai pēc noteikta laiku. Šajā periodā jums būs laiks neitralizēt vairāk nekā pusi no sastāva, kas darbojas pret mums. Otrkārt, viņi plānoja triecienu, kaut arī spēcīgu, bet tikai uzmanību novērsošu: raķešu zalvi pa Stumbru. Sauszemes raķešu bāzes jau sen demontētas, tas nozīmē, ka viņi izmantos vecās orbītas bāzes, par kurām esam aizmirsuši, vai arī no Mēness, iekonservētas un paslēptas vēl pirms simts gadiem. Meklējiet.

- Viegli pateikt - meklējiet ... - Kostrovs nomurmināja. - Kur ir Šahovs?

- Viņš... nomira. Kodēšana bija pārāk dziļa, mēs nevarējām pārvarēt komandu slieksni.

- Žēl, - pēc neliela klusuma sacīja Kostrovs. - Viņš bija vajadzīgs dzīvs... kā liecinieks. Starp citu, Pāevaldes prokurors nedeva orderi viņa arestam.

- Tas bija sagaidāms. Sāciet, - pavēlēja Romašins un izsēdza savienojumu. Pēc tam viņš izsauca atbalsta grupu, neslēpjoties, iekāpa robežsardzes galeonā un deva pilotam kursu uz metro. Pēc pusstundas viņš ar personīgo operatīvo grupu neitralizēja klīnikā Zlatkovu sargājošos “sanitārus” un paņēma viņu sev līdzi, neko nepaskaidrojot. Vēl pēc pusstundas viņi izkāpa Pārvaldes metro un iegāja savā bijušajā kabinetā, pa ceļam satikto darbinieku pārsteigto, pārbijušos vai satraukto un neizpratnes pilno skatienu pavadīts; visi zināja par komisāra "nāvi" un necerēja viņu satikt dzīvu Pārvaldes koridorā.

Savā kabinetā Romašins ēterā deva signālu: "Uzņemos atbildību!" - un no šī brīža visiem drošības dienesta Eirāzijas nodaļas spēkiem atkal bija jāpakļaujas otrajam komisāram Ignatam Romašinam, kurš pēkšņi atdzīvojās operācijas "Mangusts" ietvaros. Uzvelkot "astoņkāja" vainagu un pievienojoties dienesta informācijas viesulim, Romašins savienojās ar SEKON un VKS, paskaidroja savu parādīšanos, nokontrolēja visu nodaļu sakarus, drošības dienesta pilnvaru un kompetences robežās izvietoja "Viesuli" un visbeidzot pagrieza seju pret Atanasu Zlatkovu, kurš bezkaislīgi aplūkoja kabinetu.

- Atvainojiet par šo familiaritāti. Apsēdieties. Mūsu saruna būs īsa, bet svarīga. Mēs sagūstījām Šahovu ...

- Un viņš izdzīvoja?

- Diemžēl nē.

- Skaidrs. Dziļi iekodēts ... Kas notiek, komisār?

- Pārvaldē izvērsts vispārējs "Viesulis", sākta operācija "Mangusts", "sanitāru" bāzu meklēšana un citi pasākumi. Bet galvenais - trieciens pa Stumbru tiek gatavots no iekšpuses.

- Man bija tāda nojauta.