Starp mums, meitenēm, runājot

—   Šeit savās mājās Milēdija ir gluži normāla, — astotie, mājās ejot, secināja.

—    Varbūt pa slimošanas laiku viņas smadzenēs kaut kas pavērsies uz labo pusi, — Klāvs ieminējās.

—  Ceri vien. Gan drīz vien atkal birs divnieki kā pupas. — Tas, protams, bija Imants.

—   Pavisam citi skolēni, — Mādžorija teica, kad astotie bija aizgājuši. — Ne­saprotu, kādēļ klasē man ar viņiem nav kontakta? Tikai daži mācās ar patiesu interesi, bet lielākā daļa, aiz citu mugurām slēpdamies, nodarbojas ar visu ko, tikai ne ar angļu valodu.

—  Tu, krustmāt, pielīdzini viņus saviem studentiem. Bet īstenībā viņi vairs nav bērni, tomēr vēl nav arī pieaugušie. Dažs labs skolā iet tikai tādēļ, ka vecāki liek. Pamēģini iesaistīt visu klasi mācību procesā, sarunājieties, padziediet… Redzēsi, tā lieta ies.

—   Varbūt tev taisnība, — Mādžorija domīgi noteica. — Es padomāšu.

8. nodaļa KARNEVĀLS AR PĀRSTEIGUMIEM

Tradicionālais Jaungada sarīkojums gripas dēļ nenotika. Tā vietā feb­ruāra sākumā nolēma rīkot karnevālu ar pašdarinātām maskām.

—  Labi vien ir, — Juris nopriecājās. — Būs vairāk laika noslīpēt mūsu klases priekšnesumus.

Skolā par tērpiem vien sprieda. Astotā «b» klasē notika vērtību pār­vērtēšana. Cieņā un godā nāca meitenes, kuras prata šūt. Daces Ērgles māja pa svētdienām pārvērtās īstā šūšanas darbnīcā. Te grieza un mē­rīja, šuva un ārdīja. Daces mamma strādāja Rīgas Modeļu namā par modelētāju. Viņai mājās bija vesela kaudze pašu jaunāko modes žurnālu.

—  Tu nu gan, Dace, esi baigā čūsku vecene, — meitenes, šķirstīdamas «Siluetus», «Burdas» un vācu «Praktisko Modi», piktojās. — Mājās tādi dārgumi, bet klasei ne pušplēsta vārda.

—   Neviens jau man neprasīja. — Dace paraustīja plecus. — Kā es varēju zināt?

Modes žurnāli piederēja pie viņu ģimenes ikdienas. Dace gatavojās iet mātes pēdās un nākamgad iestāties vieglās rūpniecības tehnikumā.

—   Mēs, vīrieši, šajā dāmu paradīzē laikam būsim lieki, — vecais Ērglis nosmējās un, savācis visus Daces brāļus, aizbrauca uz mežu slēpot.

—   Jums nu gan ir kupla saime, — Zaiga brīnījās. — Ka tava mate tiek ar visu galā?

—   Kādēļ tad māte? Mums ir darba dalīšana. Darbdienās pusdienas nesam no tēva rūpnīcas ēdnīcas, mums tur ir abonements. Par brokastīm un vakariņām gādājam mēs abi ar Ilmāru. Dvīņi, kas mācās piektajā klasē, piekopj dzīvokli. Trešklasnieks Juris un otrklasnieks Māris mazgā traukus un klāj galdu. Kad tētis un māmiņa pārnāk no darba, viss ir kārtībā. Sestdienās un svētdienās gan mēs ar mammu pagatavojam kaut ko gardāku, palutinām mūsu vīriešus.

Anna iedomājās savu dzīvokli. Māte, pārliekusies pār zīmējamo dēli, parasti kaut ko rasē. Lai vairāk nopelnītu, viņa ņem darbu uz mājām. Klusums. Garlaicība. Pat televizora viņām nav. Ciemiņi, abas vecās tan­tes, nāk tikai pa svētkiem un katru reizi stāsta vienu un to pašu — par savām kaitēm un par savu jaunību, kad cilvēki bijuši labāki, puķes zie­dējušas košāk un saule sildījusi siltāk.

—  Tev, Dacīt, gan nekad nav garlaicīgi?

—   Šitādā barā? Pie mums cieņā joki, vakari paiet vienos smieklos. Bet visvairāk mēs gaidām svētdienas, kad visi esam kopā. — Rokas Da­cei kustējās tikpat veikli kā mēle. — Vasarā dodamies pārgājienos, fil­mējam, fotografējam. Par katru ceļojumu mums ir albums un krāsainie diapozitīvi. Atnāciet kādreiz, parādīsim!

Pievakarē, kad izsalkuši un sasārtuši no meža pārradās Ērgļu ģime­nes vīrieši, viņus sagaidīja garās, kuplās katūna kleitās tērptas dāmas.

«Iemācīties šūt, tā ir varena lieta,» Anna, mājās iedama, prātoja. «Da­ces mātei taisnība. Un nav jau nemaz tik grūti, ja tā labi padomā. 2ēl, ka mums abām ar mammu nav mājās šujmašīnas. Kā būtu, ja es pati nopelnītu un nopirktu? Daces mamma teica, ka pa vasaru pie viņiem strādājot mācekles. Veiklākās un apķērīgākās meitenes saņemot krietnu algu. Ja tā labi padomā, Daces ideja kļūt par modelētāju nav zemē me­tama.»

Sniga lielām, mīkstām pārslām. Savāda bija šī ziema. Decembrī pie­sala, bet janvārī lija lietus un siltais laiks izdiedzēja zaļu zālīti. Tulpju un narcišu asni, asi kā šķēpi, lauzās no zemes, saplauka pūpoli. Bet nu, kā sācis snigt, birdina bez apstājas. Gar trotuāra malām sakrājušās sniega kaudzes, ļaudis spraucas kā pa tuneļiem.

«Virtuvē pārģērbšos jaunajā tērpā un tad parādīšos mammai. Redzēs, ko viņa teiks? Droši vien neticēs, ka es pati.»

Anna pielika soli. Dzīvokļa logi bija tumši. Savādi. Varbūt mamma atlaidusies atpūsties?

Tukšajā dzīvoklī uz galda Anna atrada zīmīti: «Būšu mājās pavēlu, negaidi. Ēdiens iesegts gultā.»

«Citureiz, kad atnāk draudzenes un gribas vaļsirdīgi papļāpāt par sirdslietām, mamma sēd istabā kā pielīmēta, bet tieši šodien, kad esmu nodomājusi viņu pārsteigt, viņas nav mājās,» Anna sapīka.

Atdzisušās kotletes šķita negaršīgas, putra pārāk šķidra un bez sāls.