Starp mums, meitenēm, runājot

Pēteris tvēra pēc kabatā paslēptās cigaretes. Svārku kabatā rēgojās caurums. Ko nu māte mājā teiks?

. — Tu jau izskaties pēc slapjas tāfeles lupatas, — Dace zobojās. — Pieskrej pie manis pēcpusdienā, es salāpīšu tā, ka neviens nekā nemanīs.

Arnis devās izzondēt gaisu.

—  Viss tīrs, — viņš pēc brīža pavēstīja.

Astotā «b» ātri un klusi atstāja skolu.

—   Veči, «Palladiumā» baigais krimiķis — «Pazemes ejas noslēpums». Pārdau­gavas čomi stāvā sajūsmā, — Daumants piedāvāja. — Ejam.

Filmu demonstrēja jau trešo nedēļu. Nopirkuši biļetes, astotie ieņēma brīvās vietas. Pustukšajā zālē bija galvenokārt pensionāri, kas izmantoja palētinātās dienas seansu biļetes. Viņi dzīvoji līdzi filmas varoņiem, smējās no sirds un raudāja īstas asaras.

—   Vai dieniņ, vai dieniņ, tie dullie bandīti nomušīs to skaisto meiteni, — kāda sieviņa blakus Arnim vaimanāja.

Viens no laupītājiem pacēla revolveri un tēmēja lepnajai skaistulei starp lāp­stiņām. Šajā brīdī zālē negaidīti atskanēja trīs šāvieni un nosmirdēja dūmu smaka. Sieviete uz ekrāna lēnām saļima. Uz muguras viņai pletās sarkans asins plankums, nokrāsodams balto vakarkleitu.

—   Laupītāji! Slepkavas! — Skatītājos izcēlās panika. Daudzi metās uz izeju. Iedegās gaisma. Pie vienas izejas nostājās milicis, pie pārējām — kino darbinieki.

—   Kas šāva?

Daumants noliecās un kaut ko ar kāju pabīdīja tālāk zem sola.

—   Šitas joks tev var dārgi maksāt, — Imants, kas sēdēja blakus Daumantam, drūmi pareģoja.

—  Biedri milici, te zem sola ir ierocis, — kāds večuks pacēla pistoli un ar diviem pirkstiem, kā pretīgu čūsku turēdams, pasniedza milicim.

—   Nu man vakars, — Daumants izdvesa. — Treneris man to nepiedos. Pistole jādabū atpakaļ par katru cenu.

—   Kur tu to izrāvi? — Imants painteresējās.

—  Sporta skolā. Pie mums Pārdaugavā pa ielām klaiņo viens džeks ar savu svītu, un tas prot labāk kauties par mani. Nu, un tad es paņēmu, lai viņus pabaidītu.

—   Kurš šāva? — milicis, aizspraucies līdz astotajiem, tieši noprasīja.

Astotie klusēja.

—   Labi, zēni nāks man līdzi, meitenes var palikt.

—  Aug par bandītiem. Tumsā tādi tev pie rīkles ķeras, pulksteņus rauj nost. Tas viss no pārāk vieglas dzīves. Kad mēs bijām jauni… — zēnus pavadīja naidīgi iz­saucieni.

Filma turpinājās astotās «b» zēniem, par nožēlošanu, nevēlamā virzienā.

—  Vai man ilgi būs jāgaida? — sapulcinājis visus foajē stūri, milicis jautāja. — Ja vainīgais pats nepieteiksies, nekavējoties izsaukšu skolas direktoru. Dodu laiku — trīs minūtes.

—  Kādēļ tu to darīji? — Juris klusām pajautāja.

—  Tāpat. — Daumants paraustīja plecus. — Lai uzjautrinātos. Skatos, divi vecīši man priekšā snauž, tantiņas čaukstina konfekšu paplrīšus un šausminās. Nu, un tad es izšāvu.

—  No pieredzes varu teikt, ka sīkie huligāni ar drosmi nekad nav varējuši lepo­ties, — milicis konstatēja.

—   Es atzīšos, — Daumants izlēma.

—   Tev pazeminās uzvedību, — Profesors bažījās.

—   Man par to nospļauties. Tālāk es nemācīšos un profenē uzņems tāpat, lešu strādāt. Apriebies senčiem ubagot katru kapeiku. Astoto kaut kā izvilkšu un — čau, učenīt.

Milicis izrādījās no piekasīgajiem. Lai kā Daumants viņu vārdoja, lai kādiem vārdiem lūdzās, viņš palika ciets kā krams. Vēl vairāk, viņš pats ieradās sporta skolā, kur pa vakariem tagad notika «Aso cimdu» treniņi, un sacēla trauksmi par paviršu ieroču glabāšanu.

—  Starta pistole nav ierocis, — viņam aizrādīja.

—   Ar to no dažu soļu attāluma var izšaut acis vai pat nogalināt. Reiz, pirms gadiem astoņiem, tā notika.

Daumantam gribot negribot nācās atklāt patiesību par ielu karali Čirkaino un viņa svītu.

—  Nekādas pašdarbības, — treneris Roberts Strauts nobrīdināja. — Iemācīsieties boksa pamatus, labi uzvedīsieties, tad varēsiet iet līdzi brīvprātīgajiem kārtības sargiem patruļās.

* * *

Tās bija pašas melnākās dienas astotās «b» vēsturē. Nepietika ar nepatikšanām kinoteātri. Par patvaļīgu aiziešanu no angļu valodas stundas viņi visi kā viens nopel­nīja pa divniekam. Nevienam pat prātā nebija ienācis, ka mis Šīpa aizies pie ārsta un pārliecināsies, cikos beidzās ārsta pārbaude. Zaiga slepšus slaucīja acis.

—   Ko tu psiho, muļķe, — Sanita brīnījās. — Tā laupītāju filma bija vērta vismaz divus divniekus.

—  Tev mājās normāli vecāki, — Zaiga šņukstēja. — Bet man vismaz nedēļu katru vakaru būs jāklausās pamācošās lekcijās. Ātrāk man miera neliks, pirms atzīme nebūs izlabota.

—  Tu neklausies viņos, sēdi un domā par kaut ko citu, — Marga pamācīja.

No šā brīža starp angļu valodas skolotāju, kuru visā skolā dēvēja par Milēdiju, un astoto «b» klasi valdīja kara stāvoklis.

Muļķīgāka uzvārda kā Milēdijai nevarēja pat iedomāties. Angļu sheap tulkojumā nozīmē «aita» vai vēl sliktāk — «muļķis». Mādžorija latviski ir Grietiņa. Grietiņa Aita vai Grietiņa Muļķe, kā jums tas patīk?

Slaida, tieva, ar biezām raga brillēm un copīti pakausī viņa šķita kā izkāpusi no Bidstrupa karikatūrām.