Starp mums, meitenēm, runājot

Ārā jau bija dziļa tumsa, kad pie darba ķērās muzikanti. Meitenes palika ar vaļējām mutēm, kad Arnis Līcis uzlūdza Margu un sāka nevai­nojami šeikot. Viņš manīja meiteņu izbrīnu, un viņam krūtīs kaut kas kņudēja no prieka. Neies jau stāstīt, ka pērnvasar deju skolotājs divas dienas lēja sviedrus, lai iemācītu viņam šos dejas soļus tikai tādēļ, ka to prasīja filmas scenārijs. Beidzot sadūšojās arī pārējie zēni.

—  Taisni brīnums, pa kuru laiku jūs, zēni, samācījāties, — Anna brī­nījās. — Pērngad zāles sienas vien stutējāt.

—   Dzīve, meitenīt, nestāv uz vietas, bet virzās pa spirāli uz augšu. To sauc par dialektiku! Lūdzu! — Arnis galanti paklanījās Annai.

—  Šī diena ieies astotās «b» vēsturē kā dzimšanas diena kvadrātā, — Juris šķiroties svinīgi paziņoja.

—   Tev, Alegro, laikam pat no tējas dubultojas, — Sanita smējās. — Kur tu ķēri kvadrātu?

—  Un mūsu ansamblis? Vai tas arī nedzima šodien?

7 . nodaļa «BUTTERFLY, BUTTERFLY»

Jau otro dienu skolā notika veselības pārbaude un plaušu caurskate. Astotajai «b» tā iekrita abās latviešu valodas stundās.

—  Es aiziešu uz izglītības nodaļu, — skolotājs Kadiķis paziņoja. — Ceru, ka jums var uzticēties. Neesat jau nekādi maziņie. Zaiga Zīle paliks manā vietā. Lūdzu, Zīle, te būs Garlība Merķeļa «Latvieši». Visi pēc kārtas lai skaļi lasa priekšā. Pirmie uz ārsta pārbaudi ies zēni, pēc tam — meitenes.

Skolotājs savāca savus papīrus, atzīmju grāmatu, salika tos savā portfelī un izgāja no klases. Imants atvēra klases durvis un paskatījās gaitenī.

—  Aiztinās. Gaiss tīrs.

—  Lūdzu klusumu. — Zaiga, skolotāja vietā sēdēdama, sita ar lodīšu pildspalvu pa galdu. — Pēterson, neblandies pa klasi!

—   Veči, man galvā nupat izperinājās superģeniāla ideja, — Daumants, uz sola pakāpies, paziņoja. — Vilksim ārsta apskati garumā tā, lai pajūk arī anglene.

—  Kādēļ? — Zaiga brīnījās.

—  Naivule. Aizmirsi, ka šodien diktāts? Un man nav nekādas patikas iedzīvoties vēl vienā cālī.

—   Man arī ne. Nost ar angleni! — nu sāka kliegt arī pārējie. Zaigai neviens nepievērsa uzmanību. Ģirts ielika mutē divus pirkstus un nosvilpās.

—   Ko jūs maujat kā teļi zaļā pļavā? Sadzirdēs kāds no učukiem, būs ziepes. Ap­spriedīsim Daumanta ierosinājumu. Lūdzu, iesniegt priekšlikumus, labākie tiks god­algoti.

—  Kad dakteris sāks mūs spaidīt, jāsaka, ka kaut kas sāp. Es, piemēram, teikšu, ka man sāp vēders, — Daumants deklarēja.

—  Viņš tev piespēlēs rīcineļfu.

—   Pareizi gan. Tad labāk sūdzēties par degunu, tas man joprojām vārīgs.

—   Es vakar pamatīgi apdauzīju celi.

—   Man sāp kakls, kad rij.

—   Bet man galvā kaut kas tā kā knikšķ. Lai dakteris pārbauda, ja var, — Klāvs paziņoja.

—   Redzi nu. Tas tādēļ, ka tev galvā vairākas skrūves vaļīgas, — Sanita neno­turējās.

—  Astotās «b» klases zēni! — medmāsa, lādzīgā krustmāte Milda, durvis pavē­rusi, sauca. — Uz ārsta kabinetu, žigli!

—   Kas jums tā par vārguļu klasi? — vecīgais ārsts brīnījās.

—  Biedri dakteri, mēs neesam nekādi vārguļi, mēs tikai nopietni un apzinīgi iz­turamies pret savu veselību, — Klāvs paskaidroja. — Jau senie romieši teica un arī žurnāls «Veselība» apgalvo, ka tikai veselā miesā mītot vesels gars. Bet ar slimu garu spundē trako mājā. Man, piemēram, galvā kaut kas knikšķ.

—   Pārbaudīsim refleksus.

Klāvs centās, cik spēja, bolīja acis pa labi un pa kreisi, izkāra mēli, izmisis reizi­nāja galvā divzīmju skaitļus.

—   Dibens tev neknikšķ?

—   Nē.

—  Ja tu būtu mans dēls, tad tev tagad knikšķētu. Nākamais.

Krustmāte Milda skaļi nosmējās.

Zēni novilka trešo stundu, garo starpbrīdi un divdesmit minūtes no ceturtās stundas.

—  Tagad jūsu kārta prasties, — Arnis Līcis, ienācis klasē, pavēstīja. — Mēs slēp­simies zēnu istabā. Kad esat cauri, signalizējiet: trīs sitieni — pauze — divi sitieni. Tad laidīsim prom. Čau.

—   Pagaidi. — Anna viņu saķēra aiz rokas. — Pastāsti, ko dakteris īsti dara.

—  Tīrie sīkumi. — Arnis atmeta ar roku. — Vispirms liek izģērbties pa pliko, tad pamatīgi iztausta un iešļircina pēcpusē baigo poti tā kā pret mēri, tā kā pret kaut kādām tur violetajām bakām. Šitik gara adata, man likās, ka cauri izdurs.

—   Šausmas! — Sanita iesaucās. — Es neļaušos, lai griež mani kaut gabalos.

—   Neticiet, meitenes, šim muldoņām. Man teica, ka visās skolās tagad potējot pret gripu, — Marga mierināja. — Un tas nemaz nav sāpīgi.

Meitenes neprata tik labi notēlot kā zēni, tāpēc desmit minūtes pēc zvana uz piekto stundu visas jau bija pārbaudītas.

—   Ejam labāk uz klasi, — Zaiga aicināja. — Ka neiznāk nepatikšanas.

—   Izvirzule. — Sanita nošņācās. — Ja gribi, dodies viena pati.

No zēnu istabas durvīm nāca dūmu smaka. Anna pieliecās pie atslēgas cauruma.

—   Daumants velk, — viņa paziņoja. — Un tagad dod Pēterim. Tas, nabadziņš, klepo un rīstās, vēl nav apguvis.

Trepju telpā bija dzirdamas balsis. Divi sarunādamies nāca lejā no skolotāju istabas. Meitenes, daudz nedomādamas, iemetās zēnu istabā.

—   Paskatiet, Pēteris kūp kā vulkāns, — Marga smējās.