Starp mums, meitenēm, runājot

Baiba un Zaiga mazgāja grīdas'. Baibai darbs veiktin veicās. Zaiga ar pirkstu galiem turēja slapjo grīdas lupatu un nezināja, kā ar to rīkoties.

—  Vai tu mājās mātei nekad nepalīdzi? — Baiba brīnījās.

—  Kāpēc? Tur jau ir mamma un — tante.

—  Un ko tu pati dari?

—   Kā — ko daru? — Zaiga sacēla uzacis līdz puspierei. — Mācos, 'protams. Un lasu. Spēlēju klavieres.

—   Laimīgā! Man visa māja jāpiekopj un bieži vien vēl pusdienas jāizvāra.

—  Pa kuru laiku tad tu mācies? — Zaiga brīnījās.

—  Vakaros vēlu. — Baiba paraustīja plecus.

—   Tev šķiet, ka es esmu laimīga? Reizēm man liekas, es sajukšu prātā. Tēvs izplānojis no manis un brāļa izaudzināt «supermeņus». Katru vakaru mums ar brāli jāatbild sagatavotās stundas kā pirmklasniekiem. Par ikvienu četrinieku vai trijnieku mums stundām ilgi lasa morāli. Mamma un tante kontrolē visas manas telefona sarunas, visas grāmatas, ko es lasu. Klase mani apsaukā par Zubrītāju, bet ko es lai daru? Toreiz, 'kad nobastojām un dabūjām divniekus angļu valodā, mammu gandrīz trieka ķēra.

—  Desas izcepušās, — Dace paziņoja.

—   Bet kur mēs ēdīsim? Ne te galdu, ne krēslu. — Zaiga raustīja 'plecus.

—   Iztēlosimies, ka esam Austrumos vai Japānā. Tur visa sadzīve notiek tupus vai rāpus uz grīdas, — Baiba ierosināja.

Drīz vien uz baltā galdauta kūpēja bļoda ar miltainiem kartupeļiem un šķīvis ar kraukšķošām desiņām. Talcinieki, kājas sakrustojuši, satupās uz tīri izmazgātās grīdas.

Skolotājs Kadiķis atvēra savu milzīgo somu un, gaviļu sveikts, iz­krāva veselu smalkmaizīšu kalnu.

—   Iztīrīju kafejnīcu «Zelta rudens» tukšu. Es prasu sešdesmit maizī­tes, pārdevēja dod man sešas, domā, ka pārklausījusies. Rinda aiz manis •sāk uztraukties, apsaukā mani par spekulantu …

Skaļš telefona zvans pieklusināja jautro čalu.

—   Dēls! Man ir dēls! — No prieka apstulbis, Margas tēvs paķēra vijoli un pacēla lociņu. Klusa, maiga melodija — tā varētu skanēt mīles­tība …

—    Kas viņam lēcies, īssavienojums galvā no prieka? — Daumants skaļi brīnījās.

—  Tssst! — Alegro viņu apsauca.

Kalsnais, garais vijolnieks, tērpies ar krītu notraipītā pidžamā, spē­lēja. Astotie, pārstājuši ēst, sēdēja kā sastinguši.

Pēdējās skaņas izgaisa. Pa logu ieplūda ielas trokšņi. Skaļi taurē­dama, aizdrāzās ugunsdzēsēju mašīna.

—  Kas tas bija, ko jūs spēlējāt? — Juris vēl viegli trīsēja no pārdzī­vojuma.

—  Nezinu. — Vijolnieks paraustīja plecus. — Domāju par savu dzīvi, par mīlestību, par sievu un Margu, un to mazo dzīvību, kas tikko iera­dusies pasaulē.

—  Jums tūlīt jāpieraksta notis, tas ir kaut kas vienreizējs, — Alegro neatlaidās.

—  Nezinu, vai to vairs varēšu, esmu tikai vijolnieks. Atļaujiet, es aizskriešu uz slimnīcu, tūlīt būšu atpakaļ, jūs palīksmojiet bez manis.

Cik bēdīgi tie vecāki, Kas dēlus audzina… —

Baiba uzsāka.

Pārējie kori atkārtoja, rokās saķērušies un šūpojoties ap improvizēto galdu:

Jau māte mazu šūpulī Man' sauc par mūziķi.

—  Pa kuru laiku Baiba, kas pat korī nedziedāja, tikusi pie tik skaistas balss? — astotie brīnījās.

—   Nopirku Sauļu utenī tāpat kā Sanita importa zābaciņus. Vai tad jūs nezināt, ka tur visu pērk un pārdod? Bet nu man jāiet.

—   Vai tev kāda skrūve vaļā, vai? Tagad, kad sāksies īstā jautrība. — Marga ar varu novilka klasesbiedreni atpakaļ uz grīdas. — Rītu skolā nav jāiet, Konstitūcijas diena. Lūdzu, skolotāj, kāda ir jūsu mīļākā dziesma?

Reinis Kadiķis apjucis pakasīja pakausi. Stingrais skolotājs atgādi­nāja omulīgu vectētiņu.

—  Mums ir tik daudz jauku tautasdziesmu, ka nevaru vien izvēlēties.. Varbūt «Jūriņ' prasa smalku tīklu»?

—   Godājamie klausītāji, sākas pašdarbības koncerts par godu jaun­dzimušajam pilsonim, kura vārds vēl nav zināms. — Klāvs, pastāvīgais- skolas konferansjē, eleganti paklanījās.

Jānis atnesa no virtuves koka karoti un mazgājamo bļodu.

—   Kādreiz jaunībā, ja jūs vēl atceraties tos laikus, es biju pionieru bundzinieks, — viņš atgādināja.

—  Marga, kur tava ģitāra?

—  Nevajag, Ritiņ!

—  Vajag gan.

Rita iegāja guļamistabā un atnesa ģitāru.

—  Un tu proti spēlēt? — Juris brīnījās.

—  Es ne, Marga.

—   Vienreizējā, ko tad tu klusē! Bet tad jau… veči, tas ir kolosāli. Mūsu pašu klasē varam noorganizēt nelielu bigbīta ansambli. Solists ir, bundzinieks arī ir, pianists un ģitārists, ko vēl vairāk vajag? 2ēl tikai, ka tā ģitāra nav elektriskā.

—  Sīkums, mēs pārtaisīsim ātri vien, — Jānis apsolīja.

—  Samēģināsim tūlīt, jā?.

—  Netrako, Alegro!

—  Kāpēc gan ne?

Un drīz vien atskanēja audzinātāja iemīļotā dziesma, tiesa, mazliet neparastā ritmā un ar neparastu pavadījumu.

—  Neskan nemaz tik slikti, — krāsotāju meistars un skolotājs nesko­pojās ar atzinību. — Protams, konkursā «Kurš labāks?» vēl par agru piedalīties, bet, kad saspēlēsieties, kas zina?

Margas tēvs atnesa pilnu tīkliņu ar saldējumiem. Viņu saņēma ar gavilēm.

—  Aiznesu rozes, — viņš pavēstīja. — Viss kārtībā. Pieci tūkstoši seš­desmit gramu. īsts milzenis,— Klāva tēvs priecājās. — Būs atsities tēvā.