Starp mums, meitenēm, runājot

—   Iestrādājies, pagājušajā vasarā mūsu brigādē bija lielu lielais pa­līgs, — Klāva tēvs palepojās.

—  Dod mums arī papūst! — zēni lūdzās.

—   Nekas nesanāks, — Klāvs atgaiņājās. — Salaidīsiet dēlī, bet viss negods tiks mums.

Istabu stūrus un tumšākās vietas ņobalsināja pats krāsotāju meistars.

Darbs ritēja pilnā sparā, kad, visiem par lielu izbrīnu, ieradās Zaiga. Mugurā viņai bija elegants, koši sarkans bikšu kostīms.

—  Kā rietoša saule virs jūras, — Pēteris skandēja.

—  Uzcirtusies kā modes skatē. — Klāvs kopš pērnā gada Zaigu ciest nevarēja. — Redzēsim, kāda šī izskatīsies pievakarē.

Būdama klases vecākā, Zaiga uzskatīja par savu pienākumu piedalī­ties visos kolektīvajos pasākumos. Arī šo pasākumu viņa gatavojās gari un plaši aprakstīt klases dienasgrāmatā ar virsrakstu «Tā rīkojas īsti padomju skolēni».

—   Iestāstīju vecākiem, ka visai klasei obligāti jāiet uz operu «Svētā Maurīcija brīnumdarbi», — Zaiga paziņoja, lepodamās ar savu varoņ­darbu.

—  Slikti darīji, — Klāvs nerimās.

—  Kādēļ?

—   Pirmkārt, jau tādēļ, ka labi bērni nemāna savus vecākus, un, otr­kārt, tādēļ, ka no meliem nosirmo.

—  Tu, dēliņ, esi atpalicis no dzīves. Sirmas meitenes pašreiz ir modē.

Vai, cik te pie jums ir šaušalīgi netīrs! — Zaiga čaloja. — Es gan nekā jēdzīga neprotu, bet jūs mani pamāciet, jā?

—   Ko tad tu nāci? Būtu tupējusi mājās un zubrījusies. Saķersi trij­nieku, mēs vēl būsim vainīgi, — Klāvs purpināja, nevērīgi vicinādams ar balto, krāsas pilno sareni tā, ka šļakatas šķīda uz visām pusēm.

—  Pasaki, lūdzu, Marga, lai viņš aizveras, — Zaiga gandrīz vai rau­dāja. i

—  Ejam virtuvē, — Marga vedināja. — Tur ir tīrāks. Kartupeļus no­mizot, cerams, tu pratīsi?

—  Tā, ne visai, — Zaiga atzinās.

Marga iedeva Zaigai mātes priekšautu, salūkoja aso virtuves dūcīti un piesēdināja pie darba.

Istabā valdīja smiekli un jautrība. Zaiga viena pati apskaitusies bie­zām mizām apgraizīja kartupeļus un rija aizvainojuma asaras. Viņa no­žēloja, ka vispār atnākusi, bet tagad projām iet bija neērti.

Tā sieva, kas vēlas, Lai nedusmo vīrs, — Tā gādā, ka istabas Kuls allaž tīrs, —

Klāvs iedziedājās, kad griesti bija nokrāsoti. Meitenes novāca no mēbe­lēm apsegus, saslaucīja ar krītu piemirkušās zāģu skaidas.

—  Klau, Klāv, vai par krāsotāju grūti iemācīties? — Juris interesējās.

—  Ko tad tu, gribi mainīt profesiju?

—  Neizlocies, atbildi pēc būtības.

—   Kāds laiciņš paiet. Sākumā liek pie palīgdarbiem — visādu veco krāsu mazgāšanas; tur gan jaukuma maz, bet vēlāk, kad tiek pie krāso­šanas, ir pat interesanti. Mūsu brigādē vairumā jaunieši. Mēs paši izdo­mājām katram dzīvoklim savus iemītniekus. Teiksim, tajā divistabu dzī­voklī apmetīsies jauns pāris, priecīgi, laimīgi, viņiem guļamistabu nokrā­sojām rožainu, dzīvojamo — gaiši zaļos toņos. Vienistabas dzīvoklī dzīvos zinātnieks, briesmīgi nopietns, līdz ausīm iegrimis grāmatās. Tā­dam arī sienas krāsojam solīdi pelēkā vai brūnā krāsā.

—  Un cik tu nopelnīji? — Juris taujāja tālāk.

—  Simtnieku pa mēnesi, dažreiz arī vairāk.

—   Kas ir, veči, saraujam nākamvasar? Darbs kaulus nelauž, kā saka mans sencis, un naudiņa nevienam nav par nāvi, — Ģirts Leja sajūsmi­nājās.

—   Līdz vasarai vēl tālu, padomājiet. Bet, ja kāds cieši nolēmis, lai piesakās pie manis, — Klāvs teica. — Es parunāšu ar savējiem.

Klāva tēvs nopētīja vecās tapetes.

—  Tās līmējis krietns meistars, — viņš slavēja. — Jaunās varēs likt tieši virsū.

Savārīja divus spaiņus klīstera, un darbs ritēja uz diviem gaņģiem. Meitenes rūpīgi apzieda tapetes ar klīsteri, zēni pa diviem lika pie sienas, bet pats Kļaviņš un Margas tēvs ar birstēm stingri piespieda loksnes, rūpīgi izlīdzinot visus gaisa pūslīšus un krociņas.

—   Labu veiksmi! — Durvīs stāvēja skolotājs Reinis Kadiķis ar lielu somu rokās.

—  Ai, skolotāj, jūs bezmaz nokavējāt, — astotie smējās. — Parau- gieties, darbs gandrīz jau galā.

—   Bet uz pašu galveno — uz mielastu taču ierados laikā?

—  Nezinu, kā citiem, bet man gan velnišķīgi gribas ēst, — Marga atzinās.

—  Man arī. Man arī.

—  Pusdienas pārtraukums! — Margas tēvs paziņoja.

—  Vienu mirklīti, cik nu vairs te darba. Tīrais nieks palicis, — meis­tars Kļaviņš protestēja. — Meitenes lai gādā par ēšanu, mēs, vīrieši, pabeigsim līmēt tapetes.

Marga un Rita brīvprātīgi pieteicās vārīt kartupeļus un tēju, Dace un Anna apņēmās krāsnī izcept desiņas.

Zaiga pašreiz cīnījās ar pēdējiem kartupeļiem. Lielais katls bija pilns ar kaudzi.

—  Vai, cik tu čakla! Visi izsalkuši kā vilki. Mēs ar Margu tagad te pasaimniekosim, bet tu ej palīgā Baibai izmazgāt grīdas, — Rita izrī­koja. — Bikses uzloci augstāk, lai nenotraipās.

—  Man visu laiku jādomā par māmiņu, — Marga atzinās, kad abas ar Ritu palika virtuvē vienas. — Kā viņai klājas? Tētis arī uz telefona pusi vien raugās. Mums slimnīcā pazīstama dakterīte, apsolījās nekavē­joties piezvanīt, tiklīdz būs kāds jaunums.

Drīz pēdējā tapetes loksne bija pielīmēta. Krāsnī uz iesmiem kārdinoši smaržoja desiņas.