Starp mums, meitenēm, runājot

Zālē sacēlās troksnis. Sporta skolas līdzjutēji aplaudēja, Pārdaugavas puikas svilpa, kliedza, dauzīja kājām. Tiesneši brīdi apspriedās. Nekādu pārkāpumu viņi nebija saskatījuši.

Daumants cīnījās pēc elpas. Tā laikam jūtas zivs uz sauszemes, viņam iešāvās prātā. Viņš izspļāva asinis uz grīdas un ievilka elpu.

—   Viens, divi, trīs… — «Kādēļ viņi skaita tik ātri?» Daumants pa- slējās uz rokām. Tieši pretī viņš ieraudzīja Baibas plati ieplestās acis. Tajās viņš saskatīja izbailes. Un pēkšņi viņš atskārta, ka šī nopietnā, pieticīgā meitene viņam kļuvusi tuvākais cilvēks pasaulē, ka viņas dēļ jāsakopo visi spēki, jāuzvar.

… septiņi, astoņi… Vēl dažus elpas vilcienus. Pie «deviņi» Dau­mants piecēlās kājās. Nelabums pakrūtē un sāpes bija pierimušas. Pavi­sam tuvu viņš ieraudzīja Valda mazās, pierē iegrimušās ačteles. Dau­mants zibens ātrumā izstiepa roku un sita no visa spēka. Trāpīts! Zāle noelsās, to neviens nebija gaidījis. Valda skatiens aizmiglojās, un viņš nevarīgi saļima zemē. Pārdaugavieši gavilēja. Tīra uzvara!

Abu komandu cīņa beidzās neizšķirti.

—  Labāk, nekā es cerēju, — Roberts Strauts rezumēja. — Tagad labi

boksa cimdi un pārējais inventārs mums tikpat kā rokā.

* » *

—   Man sirds apstājās, kad tu nogāzies zemē, — Baiba atzinās, kad visi bariņā devās uz trolejbusu. — Vairs nekad es nenākšu uz šādām sacensībām. Tā taču ir visparastākā izkaušanās.

—  Ko tu, bokss ir visvīrišķīgākais no visiem sporta veidiem, vienīgais, kurā vēl nav ielauzušās sievietes, — Daumants protestēja.

—   Tu smagi maldies, — Hronists viņu pārtrauca. — Amerikā notiek ne vien sieviešu boksa sacensības, bet arī kečs.

—  Kas tas ir — kečs? — Baiba interesējās.

—   Tā ir tāda cīņa, kurā atļauts viss — sist pa pakrūti, raut drēbes nost, lauzt, spert, kost, — Hronists paskaidroja. — Es reiz redzēju filmu. Baigais skats. Par laimi, pie mums tas aizliegts.

Nedēļu jaunajam boksa čempionam vajadzēja pavadīt Traumatoloģijas institūtā, kamēr sadziedēja lauzto degunkaulu.

—   Nu, ko es teicu! — Zaiga gandrīz vai gavilēja, ieraudzījusi Dau­manta pārsaitēto galvu. — Viņš atkal ir piedalījies kādā kautiņā. Un tādu mēs vēl gatavojamies uzņemt komjaunatnē.

—  Nečauksti! — Imants viņu apsauca.

—   Cik Daumants tev maksā par aizstāvēšanu? — Zaiga ironiski ap­jautājās.

Imants īsumā pastāstīja par notikušajām boksa sacensībām.

—  Klase var lepoties ar tādu sportistu, — viņš nobeidza.

Daumants piesarcis klusēja.

—  Neticiet, — Zaiga neatlaidās. — Viņi droši vien pa abiem to sace­rējuši, lai aizbildinātos.

—   Es arī biju sacensībās un visu redzēju, — Baiba apliecināja. — Tas bija klasisks nokauts.

Daumants zem galda viņai pateicīgs paspieda roku.

6. nodaļa DZIMŠANAS DIENA KVADRĀTĀ

Kādu rītu Marga klasē iedrāzās pagalam satraukta.

—   Ja mani šodien izceļ, tad vāks, — viņa, draudzenei blakus nosē­dusies, pavēstīja. — Vakar māmiņai pēkšņi kļuva slikti, izsaucām ātro palīdzību, un viņu aizveda uz slimnīcu. Mēs ar tēti visu nakti neesam gulējuši. Mums tik ļoti gribas mammai sagādāt kādu pārsteigumu. Un zini, ko mēs nolēmām?

Rita sapurināja gaišās sprogas.

—    Izremontēt dzīvokli. Tētis saka — tagad mums sākšoties jauna dzīve četratā, un tādēļ viss vecais un neglītais aizvācams. Šodien tētis izprasīja brīvdienu un meklē meistarus.

—   Kaut kas traks! — Marga otrā dienā šķendējās. — Remonta kan­toris sola strādniekus tikai pēc mēneša. Tētis saka — viņš lūdzies, gan­drīz vai ceļos mezdamies, piesolījis pat lielāku atlīdzību, bet šie ne un ne. Tētis sadabūjis grāmatu «Dzīvokļa remonts», vakar vakarā mēs abi to pamatīgi izstudējām un šodien ķersimies paši pie darba. Varbūt arī tu atnāktu palīgā?

—   Protams, bet man prātā iešāvās kāda vērtīga ideja, taču to es tev neteikšu.

Drīz vien pa klasi ceļoja šāds paziņojums:

«Stingri slepeni!!!

Sargāt no Margas!!!

Sestdien pēcpusdienā un svētdien pie Margas notiks sabiedriskā talka — dzīvokļa remonts. Pieteikšanās

brīvprātīga!

Vajag ap desmit cilvēku, vēlams ar pieredzi remontdarbos. Līdzi ņemt darba tērpus, pindzeles, lupatas u. c.

Pieteikties pie Ritas. Nenokavējiet!»

Paziņojuma teksts tika attiecīgi papildināts un komentēts:

«Vai dejas arī būs? Ja ne, tad es neeju. Sinī dīķī bebri nedzīvo! Ko nozīmē burti «u. c.»? Dažādus stimulatorus, piemēram, skābulīti. Man labāk garšo piens. Labu apetīti! Klases gods prasa, lai palīdzam biedre­nei nelaimē (to noteikti bija rakstījusi Zaiga).»

Reinis Kadiķis paziņojumu pārķēra pie Daumanta.

—   Operatīvi! — skolotājs pasmējās. — Vai mani arī ņemsiet savā- pulkā?

—  Kāda runa, skolotāj, ar lielāko prieku.

—  Tu būsi? — Sanita pajautāja Baibai.

—  Ja mamma atļaus, noteikti.

—   Es arī labprāt, bet mani senči, kā par nelaimi, brauc uz Sauļu uteni, tur varot dabūt šikus siltos zābaciņus un bez piemērīšanas, tu pati. zini, apavus nopirkt nevar.

* * *

—   Tēt, vai es nevarētu uz sestdienu un svētdienu aizņemties tavu krāsotāju otu un smidzinātāju? — Klāvs vakarā apjautājās.

—  Ko tad tu, uz savu roku gribi piepelnīties?

Klāvs izstāstīja tēvam par gaidāmo talku.