Starp mums, meitenēm, runājot

—  Sestdien mah nesanāk, bet svētdien es labprāt ietu jums palīgā, — meistars pieteicās. — Protams, ja mani pieņemsiet.

—  Tu esi pārākais no visiem tēviem. — Klāvs pat piesarka no prieka.

—  Nu, nu, — meistars nokrekstējās. — Varbūt man ir kāds aprēķins. Ja nu man izdodas kādu savervēt savā brigādē par mācekli? Amats, pats- zini, laimes pamats.

Kļaviņi bija draudzīgas, jautras dabas ģimene.

Ne tikai Klāvs, bet visi Kļaviņi, sākot ar Mākslas akadēmijas pirmā kursa studentu Justu un beidzot ar vecmāmiņu, mīlēja jokus. Tēvu, krā­sotāju meistaru, viņa līksmās un saticīgās dabas dēļ dievināja visa bri­gāde. Pirms dažiem gadiem Klāvs, rakņādamies pa veciem papīriem un grāmatām, bija uzgājis rūpīgi iesaiņotu mapi ar cirka afišām un foto­uzņēmumiem. «Drosmīgie gaisa akrobāti Mary and John Jerk…» No fotogrāfijām raudzījās divas jaunas sejas, apbrīnojami līdzīgas viņa ve­cākiem. Ko tas nozīmēja?

—   Ja tu negribi apbēdināt savu tēvu un māti, tad nekad nejautā- viņiem par cirku. — Vecmāmiņa par šo tematu neielaidās garākās pār-

runās. — Nekādu labumu tas viņiem nav devis, tikai ļaunu — tēvs visu mūžu staigā ar stīvu plecu, māte — ar klibu kāju.

Ģimenes draugs, vecais žonglieris un klauns Roberts, Klāvam pastās­tīja, ka skatītāji kādreiz, elpu aizturējuši, sekojuši viņa vecāku pārdro­šajiem lēcieniem augstu cirka kupolā. Tad notikusi nelaime. Ārsti ilgi cīnījušies par abu dzīvībām. Tēvs pēc atveseļošanās apguvis krāsotāja arodu, māte strādājusi tajā pašā celtniecības pārvaldē par grāmatvedi.

Kopš tā laika Klāvs sapņoja par cirku. Bet tas bija viņa personīgais noslēpums, kuru zināja vienīgi žonglieris Roberts un daži tuvākie draugi.' Pa vasaras brīvlaikiem zēns strādāja tēva brigādē un prata itin veikli rīkoties ar smidzināmo aparātu, sajaukt krāsas un piešpaktelēt nelīdze­numus un plaisas.

Marga un Rita, tērpušās vecos džinsos, stiepa uz kaimiņu dzīvokli krēslus, kad pie durvīm pieklauvēja notraipītā kombinezonā tērpusies persona. Uz acīm viņam bija milzīgas motociklista aizsargbrilles, vienā rokā spainis, otrā — vieglas kāpnītes.

—   Namu pārvaldē man teica, ka te notikšot remonts un vajagot pie­redzes bagāta māldermeistara. Un tā nu es esmu klāt.

—  Jā, bet… — Marga sastomījās. Viņa nekā nenojauta.

—   Lūdzu, lūdzu, nāciet tik iekšā! — Rita aicināja. — Mums ļoti va­jadzīgs labs meistars.

—   Griesti netīri. — Meistars apstaigāja istabas. — Arī tapetes nav pirmā svaiguma. Ja labi papūlas, divās dienās to darbiņu var veikt. Vai tapetes saimniece jau nopirkusi?

—  Jā, lūdzu, apskatiet! Mēs rūpīgi nomērījām, cerams, ka pietiks.

—  Un galdnieku līmi?

—  Te tā ir.

—  Un rudzu miltus klīsterim?

—  Tos tētis šovakar atnesīs. Ko tu spurdz? — Marga dusmīgi paska­tījās uz draudzeni.

—  Vai tu patiešām nepazīsti? Tas taču mūsu Klāvs. — Rita skaļi smē­jās. — Pamatīgi nomaskējies, vai ne?

—   Darbam atbilstošā formas tērpā. — Klāvs apmierināts grozījās pa istabu. — Modelis «Krāsu pods un pindzele». Var pasūtīt pirmšķirīgajā modes ateljē «Suj pats».

Vēl vienpadsmit reizes piezvanīja pie durvīm, un Marga piedzīvoja vienpadsmit pārsteigumu.

Par darba vadītāju vienbalsīgi ievēlēja Klāvu.

—   Nu tad tā, — Klāvs, uz kāpnītēm pakāpies, izrīkoja brigādi. — Vispirms jāatbrīvo telpas.

Visus sīkos priekšmetus — galdus, krēslus, televizoru, stāvlampu — ienesa pie kaimiņiem. Grūtāk gāja ar plato trīsdurvju skapi, tas turējās pretī kā zemē ieaudzis.

—   Vajag izkustināt un palikt zem kājām zaļus kartupeļus, — Dau­mants pamācīja. — Mēs vienmēr mājās tā darām.

Kad pārradās Margas tēvs, simfoniskā orķestra vijolnieks, darbs jau kūsāt kūsāja. Puiši bīdīja mēbeles uz istabas vidu, meitenes tās rūpīgi nosedza ar papīriem un vecām drēbēm. Parketa grīdu nokaisīja ar biezu zāģu skaidu kārtu. Klāvs, uz kāpnītēm pakāpies, mazgāja griestus. Mei­tenes spiegdamas vairījās no netīrajām šļakatām.

—   Pa nakti griesti apžūs. Rīt no rīta mēs ar tēti atnāksim tā agrāk un nopūtīsim baltus, — Klāvs, darbu pabeidzis, apsolīja.

—   Es nemaz nezināju, ka manai meitai ir tik lieliski klasesbiedri, — Margas tēvs priecājās.

—  Mēs paši arī to nezinājām, — astotie smējās.

Nākamajā rītā Marga ar tēvu, sakrāvuši uz grīdas krīta pakas un galdnieku līmes plāksnītes, pētīja grāmatu «Dzīvokļa remonts».

—   Receptē paredzēto līmes daudzumu šķīdina vienā litrā ūdens, — Marga lasīja.

—  Vai nebūs par maz? — tēvs prātoja. — Labāk uzlikšu divus litrus, redz, cik te daudz līmes.

Par laimi, īstajā brīdī ieradās Klāvs ar savu tēvu. Vijolnieka šaurā plauksta pavisam pazuda krāsotāja platajā ķetnā.

—   Sajā orķestrī atļaujiet mums ar Klāvu spēlēt pirmās vijoles. — Kļaviņa smiekli dārdināja tukšās istabas.

Drīz vien līme bija uzvārīta, krāsa iejaukta, un sākās pats atbildīgā­kais darbs — griestu balsināšana.

—  Atļauj man, tēt! — Klāvs palūdza.

—  Nu, skaties, meistar, neapkauno firmu.

Klāvs iedarbināja smidzinātāju. Smalka strūkla vienmērīgi noklāja traipainos griestus.

—   Cik tev veikli padodas! — klasesbiedri, kuri pa to laiku arī bija ieradušies, brīnījās.