Starp mums, meitenēm, runājot

Piesarkusi un apskaitusies mūzikas skolotāja Ieva Līce izmetās no direktora kabi­neta. Jau labu laiku viņa cīnījās par mūzikas instrumentu iegādi. Taisni kauna lieta, tik liela skola bez sava orķestra. Muzikantu pa pilnam, trūkst tikai instrumentu. Bet direktora vietnieks saimniecības lietās Valentīns Ruško sadomājis par ietaupīto naudu iegādāties komisijas veikalā apšaubāmas vērtības mākslas darbus. Visi, kas ienākšot skolā, tūlīt redzēšot, ka šeit valda augsta kultūra, — liela vāze vestibilā, bildes gar sienām (labāk mazākas, bet vairāk, tieši tā viņš teica). Māksla uz kvadrāt­metriem. Bet viņa, Ieva, nepadosies. Ja direktors nepiekritīs, ies uz izglītības nodaļu, ies pie paša ministra.

Pie zāles durvīm mūzikas skolotāja apstājās kā zemē iemieta.

—  Butterfly, butterfly… —

Dziedāja samtains mecosoprāns. No kurienes tāds radies? Ieva klusām pavēra zāles durvis.

—  Butterfly, butterfly… —

Astotie, rokās saķērušies, šūpojās un jūsmīgi atkārtoja piedziedājumu.

—  Tas ir gandrīz gatavs priekšnesums. — Ievas Lices domas pagriezās pavisam (itā virzienā. — Varbūt sarīkot nēģeru mūzikas vakaru? Šos pašus astotos ietērpt garās kokvilnas kleitās un biksēs, sejas nogrimēt brūnas, lai dzied, lai dejo. Un pie viena parunāt arī par džezu.

Astotā «b» cerēja, ka pie jaunā skolotāja būs mazāk jāmācās, bet rūgti pievīlās. Ar atzīmēm viņš skopojās tāpat kā Milēdija. Tomēr mācīties pie viņa bija interesan- lāk. Agrāk, kamēr viens atbildēja, pārējie paklusām nodarbojās ar savām lietām: dažs gatavoja nākamo stundu, cits steidzās iekalt vārdiņus, bet viens otrs domās lidinājās pa citu pasauli. Pie Redžinalda šis numurs negāja cauri. Nodarbībās viņš iesaistīja visu klasi. Vienu stundu viņi visi iztēlojās angļu viesības, sarunas iesākot ar laiku, kā tas augstākās aprindās pieņemts, cītīgi cits citu cienāja ar iedomātu tēju, cepumiem, viskiju ar sodu. Reiz skolotājs ierosināja organizēt anekdošu stāstīšanu angļu valodā.

—   Lūdzu, skolotāj, vai nerātnās ari drīkstēs stāstīt? — Tas, protams, bija Dau­mants.

—  Lūdzu, bet tikai angļu valodā.

Astotie nu pa visām malām meklēja angļu anekdotes, zvanīja draugiem, šķirstīja angļu grāmatas un žurnālus. Klasi izglāba Pēteris. Viņš mātes bibliotēkā nejauši ,it rada veselas divas grāmatas ar anekdotēm — vienu par ievērojamiem cilvēkiem, otra saucās «Smiekli ir labākā medicīna». Grāmatas zibenīgi ceļoja no mājas uz māju. Pirmie, protams, izķēra īsākās. Astotie nevēlējās velti piepūlēt savas smadzenes.

Tā bija pati jautrākā angļu valodas stunda.

Daumants: «What do we call the last teeth we get, Baiba?»

Baiba: «False teeth.»[1] ' daumants: «kā mēs saucam pēdējos zobus, Baiba?» Baiba: «Mākslīgie zobi.»

Dace: «Teli me, please, something about John Milton.»

Pēteris: «Kad viņš apprecējās, viņš sarakstīja «Zaudēto paradīzi», kad nomira viņa sieva, viņš sarakstīja «Atgūto paradīzi».»

Direktors, iedams garām angļu valodas kabinetam, apstājās un labu brīdi ne­saprašanā klausījās, — smiekli, klusums, atkal dārdoši smiekli. Viņš jau gribēja pa­raudzīties, kas tur notiek, bet tad atmeta ar roku, cik nu vairs ilgi, gan Mādžorija Šīpa atkal ievedīs kārtību.

Pati jautrākā angļu valodas stunda izrādījās pēdējā pie Redžinalda — viņš pavēs­tīja, ka mis Šīpa izveseļojusies.

—    Uz atvadām rītvakar ielūdzu visu klasi uz five o'clock tea, — Redžinalds uzaicināja un izgāja no klases.

—   Mums viņam kaut kas jāuzdāvina par piemiņu, — Zaiga ierosināja.

—  Gribat, es uzrakstīšu angļu valodā dzejoli, — Pēteris pieteicās. Viņš vienīgais klasē prata tekoši angliski. Par to parūpējās viņa māte — angļu valodas pasniedzēja universitātē.

—   Bet es varu kaut ko uzzīmēt, piemēram, raudošu Baibu asaru peļķē, — Dau­mants ierosināja. Baiba nikni paskatījās uz sola biedru.

«Daumants sāk laboties,» Zaiga konstatēja.

Ielūgumu uz pēcpusdienas tēju angļu gaumē astotie saņēma pirmo reizi. Sala­sījušies trepju telpā, viņi visi reizē kāpa uz ceturto stāvu. Redžinalds atvēra durvis un, aicināja iekšā. Istabas vidū stāvēja sieviete modernā bikšu kostīmā un rūpīgi sa­frizētiem matiem, tik līdzīga Mādžorijai kā divas ūdens lāses, tikai jaunāka.

—  Tā droši vien ir Milēdijas māsa, — Sanita skaļi pačukstēja Annai.

—  How do you do? — sieviete iesmējās.

—   Vai, skolotāj, mēs jūs nudien nepazinām, — meitenes brīnījās.

—   Jums vienmēr jānēsā šī frizūra, — Pēteris atļāvās piebilst.

Bet kāds sakars Redžinaldam ar Mādžoriju?

—  Mis Šīpa ir manas mātes māsa un pats tuvākais cilvēks pasaulē, — l?edžinalds, redzēdams astoto neslēptu izbrīnu, paskaidroja. — Pēc manu vecāku nāves viņa mani izaudzināja un izskoloja.

Astotie sēdēja pie zemiem galdiņiem, dzēra stipru tēju ar pienu, piekoda mini­atūras grauzdētas maizītes un tērzēja angļu valodā ar latviešu akcentu par laiku, par skolas notikumiem un vēl par šo to. Ja pietrūka angļu vārdu, izlīdzējās ar latviešu, Milēdija šoreiz neņēma ļaunā. Kopā ar Redžinaldu viņa nodziedāja angļu tautas dziesmu «Vakara zvani».

Tad Redžinalds piesēdās pie klavierēm un sākās dejas.