Starp mums, meitenēm, runājot

—   Daumant, skolotājs Kadiķis grib tevi redzēt, — medmāsa nākamā dienā, klases durvis pavērusi, sauca.

—   Ķīmijas stunda paputēs, — Daumants klusībā nopriecājās un vei­cīgi izmetās ārā no klases.

«Kādēļ skolotājs aicina tieši mani,» Daumants, soļodams blakus krust­mātei Mildai, prātoja. Pēdējā laikā viņš neko graujošu nebija nodarījis, arī atzīmes normālas.

—   Tu tikai nestāsti neko sliktu, labu vien, labu vien, — medmāsa jau kuro reizi piekodināja. — Vai dzirdi? Un, ja viņš prasa par to meiteni, kas pazuda, saki, ka ir jau atradusies. Man viņš netic, domā, ka es tīšām mānos. Tikai īsu brītiņu, dzirdi, — viņa vēl piekodināja, iebīdīdama zēnu palātā.

Reinis Kadiķis, pussēdus spilvenos atlaidies, vārgi pasmaidīja. Dau­mantam kā akmens novēlās no sirds. Skolotājs gribēja zināt visu par klasi. Daumants sīki izstāstīja, kā viņi atkārto latviešu valodu, cik stingra ir klase atzīmju likšanā, stingrāka pat par pašu skolotāju, ka mācību daļas vadītāja sākumā šīs atzīmes negribēja ņemt vērā, bet vēlāk pie­kāpās.

—  Mēs visi gaidām jūs uz eksāmenu laiku skolā.

—   Man jau pašam arī gribētos, bet ārsti teic, ka vismaz vēl pāris mēnešu būšot jānoguļ slimnīcā. Daumant, tavs tēvs reiz man izglāba dzīvību, bet pats tādēļ zaudēja roku. Visu mūžu jūtos viņam parādnieks. Kas zina, vai mums vēl kādreiz iznāks satikties. Tavam tēvam es vairs nespēju palīdzēt, bet tev man jāapsola, nē, jāapzvēr, ka darīsi visu, lai sekmīgi pabeigtu mācības un iestātos mākslas vidusskolā. — Skolotājs runāja lēni, ar grūtībām, brīdi pa brīdim sakopojot spēkus.

Daumantam pārskrēja saltas tirpas pār muguru.

—   Es apzvēru, — viņš tik tikko dzirdami teica. — Tēvs sūta jums svei­cienus. Kopš tās reizes, kad jūs bijāt pie mums, viņš vairs nedzer un ne­trokšņo.

—  Un vēl es gribu tev teikt… mājās uz mana galda ir bieza mape — mūsu partizānu vienības vēsture. Man tā ir arī neizdevās to pabeigt. Lai tavs tēvs sameklē mūsu vienības komandieri Bērziņu un nodod to viņam.

—  Lūdzu, skolotāj, lai paliek, jūs vēl pats to pabeigsiet.

—   Krustmāte Milda man stāstīja, ka Baiba atradusies. Nepametiet viņu tagad vienu. Viņai ļoti vajadzīga jūsu draudzība un atbalsts. Bet nu ej. Esi laimīgs, manu zēn!

—   Līdz nākamai reizei! — Daumants ar varu piespieda sevi pasmai­dīt. Tas ar dzeltenīgo seju un dziļajām ciešanu rievām ap muti itin kā vairs nebija viņu skolotājs, bet gluži cits — svešs cilvēks.

* * *

—  Mūsu audzinātājam slikti, — Daumants otrā dienā paziņoja klasei.

—   Es zinu, jūs mani vainojat viņa slimībā, — Baiba klusi sacīja.

—  Nepļāpā niekus! — Klāvs viņu pārtrauca. — Tikpat vainīga ir Sa­nita. Ieskrien klasē un bļauj kā negudra: «Baiba pazudusi, laikam izda­rījusi pašnāvību!» Visi zināja, ka skolotājam slima sirds, ka viņu nedrīkst uztraukt.

—   Ceturtdienas pēcpusdienas ir manas. — Daumants izņēma portfeli no Baibas rokas.

Nekā neredzošām acīm Baiba pavērās solabiedrā, tad, itin kā kaunē- damās no savām domām, spēji nosarka.

—   Iegriezīsimies parkā, — Daumants ieminējās. Baiba klusēdama pa­māja ar galvu.

Ziedēja kastaņas. Blaumaņa pieminekļa priekšā klājās spilgts tulpju paklājs. Leduskalniņš, no kura Baiba un Tagils tajā pasakainajā ziemas naktī slidinājās, stāvēja tukšs un aizmirsts.

—  Lūk, arī mūsu soliņš! — Daumants novilka Baibu sev blakus.

—  Mūsu?.

—  Vai neatceries? Seit mēs pirms mēneša sēdējām, tad, kad ņogranda pirmais pavasara pērkons.

—   Man šķiet, ka tas noticis sen, sen, — Baiba domīgi teica. — Tad mēs vēl bijām bērni.

—  Ari es šajā laikā esmu kļuvis par tūkstoš gadiem vecāks.

—- Tu? — Baiba vērīgāk paskatījās solabiedrā. — Kas tad tev?

—   Vai tiešām tu nekā nesaproti? — Daumants sarūgtināts sacīja. •— Man tev tas jāpasaka …

—  Nevajag.

—   Tevis dēļ esmu ar mieru darīt visu — zubrīties, iestāties mākslas skolā … Smieklīgi, vai ne?

—   Nav smieklīgi, — Baiba klusi teica. — Apsolu, ka mēs vienmēr paliksim labi draugi, lai kas ar mums dzīvē notiktu. — Viņa ielika savu šauro plaukstu Daumanta platajā un juta, ka tā notrīc.

Daumants cieši saspieda meitenes roku un palaida to vaļā. — Paldies par to pašu.

Kādēļ Daumanta vietā nav Tagils, Baibai ienāca prātā. Ja viņš te sēdētu blakus un teiktu tos pašus vārdus, vai viņa būtu laimīga? Pēc visa tā, kas noticis? Dzidra asara noripoja pār meitenes vaigu.

—  Tev grūti?

—  Nē, — Baiba pasmaidīja caur asarām. — Tagad vairs ne.

—  Vai es spētu tev kaut kā palīdzēt?

—  Nē, man pašai jātiek skaidrībā.

Brīdi abi sēdēja blakām uz soliņa un domāja katrs savu domu.

Šķiet, viņa beidzot sapratusi, kas Tagils par putnu,-prātoja Daumants. Kā viņa pārdzīvo. Cik tas ir muļķīgi — sēdēt blakus tuvam cilvēkam, ar katru nervu šķiedru sajust, kā tas cieš, un nekā nespēt darīt viņa labā. Daumants savilka rokas dūrēs. Varbūt sadauzīt tam brunču medniekam viņa glīto fizionomiju?