Starp mums, meitenēm, runājot

Kādēļ patēvs mani tā neieredz? Rolandu viņš taču mīl, pat nesoda par pastrādātām palaidnībām. Un māti arī droši vien mīl, kā citādi viņi būtu apprecējušies?

Kas notika tālāk? Galva tāda smaga.

Viņa raudādama skrēja uz klubu. Vestibilā paskatījās spogulī — šaus­mas, kāds izskats — noraudājusies, izpūrusi, vaigs sarkans. Iegāja tuale­tes telpā sakopties.

Un tad viņa aiz durvīm dzirdēja to briesmīgo sarunu, kuru atcerēsies visu mūžu.

Tagils: — Sanita, kur Baiba?

Sanita: — Nezinu.

Tagils: — Vai jūs abas kopā neatnācāt?

Sanita: — Nē, patēvs viņu nelaiž.

Tagils: — Velns parāvis! Tieši šodien, koncerta priekšvakarā. Jābrauc pakaļ.

Sanita: — Nav vērts. Baiba pinkšķēdama kaut kur aizskrēja.

Tagils: — Un tu vienaldzīgi noskatījies?

Sanita: — Es nepaspēju…

Tagils: — Ko tu vispār te velcies?

Sanita: — Es nevaru bez tevis. Es tevi mīlu, Tagil.

Tagils: — Ko es ar tādu knīpu iesākšu?

Sanita: — Es mazgāšu tev veļu, vārīšu ēst…

Tagils: — Mums jau pašiem ir sava mājkalpotāja. Izbeidz!

Sanita: — Ļauj kaut vai pa gabaliņu uz tevi paskatīties.

Tagils: — Kas es tev esmu, glezna, vai?

Sanita: — Es zinu, tu esi ieķēries Baibā.

Tagils: — Paldies. Ar mazgadīgām es nepinos. Riskanti. Viņa droši vien vēl spēlējas ar lellēm.

Sanita (skaļi smejot): — Tev taisnība, es reiz pati redzēju. Zini, kā mēs viņu klasē saucam? Par naivo Dievgosniņu.

Tagils: — Un kā tad tevi sauc? Par Neilona princesi? Bet vispār tu esi diezgan formīga. Cik tev gadu?

Sanita: — Sešpadsmit.

Tagils: — Melo. Bet viens pīpis. Rītvakar mums maza saiešana un taisni viena skuķa trūkst. Gribi braukt līdzi?

Sanita: — Kāda runa!

Tagils: — Bet nu ātri teci un sameklē Baibu!

Kad Sanita pavēra tualetes durvis, Baiba paguva iespraukties aiz­durvē. Viņu nepamanīja. Aši pieskrējusi pie dziedāšanas skolotāja Irbes kabineta, viņa paņēma atslēgu un ieslēdzās. Raudāja. Aizmiga. Pamodās mazā krēsliņā. Klubs bija kā izmiris. Trīcošiem ceļiem aizvilkās līdz tua­letes istabai, pielēja karafi ar ūdeni. Atkal iekrita kā nemaņā. Kādēļ viņa pamodās? Kā lai tagad dzīvo? Nav vairs skaistā sapņa par nākotni, kas pēdējā laikā nesa viņu kā uz spārniem-un palīdzēja pārvarēt visas nepa­tikšanas. Tagils viņu nemīl! Nebūtu labās balss, Tagils uz viņu pat ne­paskatītos. Bet, ja cilvēku mīl, tad mīl viņu visu, nevis tikai seju, augumu vai balsi. Viņai pie Tagila patika viss — viņa rokas ar slaidajiem pirk­stiem, kas tik veikli slīd pa klavieru taustiņiem, viņa mīļā seja ar tum­šajām acīm un smaidīgo muti, viņa garie mati, kas cirtojās kā meitenei. Kā lai tagad dzīvo? Kā lai iztiek bez dziesmas?

Man visu var ņemt, Tik dziesmu ne Un sapni par Tevi, Kas dvēselē…

Vai tiešām šīs dziesmas sacerētāji ari pārdzīvojuši to pašu, ko viņa? Bet varbūt Tagils tikai izlikās, negribēja parādīt, ka Baiba viņam tuva?

Neviens taču nekliegs par savu mīlestību kā vista par izdētu olu. Pro­tams, kā viņai ātrāk tas neienāca prātā! Un viņa, muļķe, te guļ un raud.

Nekad viņa Tagilam netika teikusi par savām jūtām. Kā gan lai viņa stāstītu par to pirmā, kauns taču. Bet reizēm tā gribējās pieglaust seju pie Tagila pleca un just, ka stipras rokas kā sargādamas apņem viņu. Tagad viņa saņemsies, aizbrauks pie Tagila un visu pateiks. Bet ja nu Tagils viņu nolamā tāpat kā Sanitu? Viņa vairs nav bērns, viņa ir tikpat veca kā Džuljeta, kad tā iemīlēja Romeo.

Pārpinusi bizi un apģērbusi mēteli, Baiba izsteidzās ārā. Vestibilā čaloja glīti saģērbti bērni, atnākuši uz kluba sarīkojumu.

Velnišķīgi gribējās ēst. Baiba saskaitīja kapeikas. Iegājusi tuvējā kafejnīcā, viņa izdzēra tasi kafijas un apēda pāris maizīšu, tad iesēdās trolejbusā un brauca uz staciju.

Bija saulaina maija svētdiena. Ļaudis bariem vien devās ārā no pil­sētas. Grāvmalu kārklos kā dzelteni cālēni tupēja pūpoli. Zaļajā zālē mirdzēja pieneņu saulītes. Starp līksmajiem gājējiem arī Baibai kļuva priecīgāks prāts.

Uz Tagila vasarnīcu veda šaura, smilšaina ieliņa. Ļaudis rosījās pa dārziem, raka zemi, kaut ko stādīja. No pērno lapu un drazu kaudzēm stīdza dūmu strūkliņas, oda pēc ceptām desiņām. Cīruļi, kā apreibuši no skaistās dienas, devīgi bārstīja dziesmas.

Trīcošām rokām Baiba vēra dārza vārtiņus. Vienreiz viņa te bija jau iegriezusies pēc notīm, bet tad koki vēl bija kaili un zem krūmiem gulēja palsas sniega kupenas. Tagad akmeņdārzā ziedēja sarkanas tulpes un dzeltenas narcises. Jauns vītoliņš mērca tikko saplaukušos līganos zarus nelielā dīķītī. Forsitiju krūms, piebiris sīkām zelta zvaigznītēm, aizsedza terasi. Uz tās divi skūpstījās.

—   Atnāc vakarā pie manis, — Baiba izdzirda aizsmakušu, bet tik pazīstamu vīrieša balsi, — man vajag tevis, dzirdi, vajag.

Tagils!

Meitene skriešus metās atpakaļ uz vārtiņiem.

—  Ei, kas tur? Pagaidi! — sauca Tagils.

—   Droši vien kāda no tavām pielūdzējām, — atbildēja sievietes balss.

Baiba atjēdzās pludmalē. Jūra dzirkstīja spožajā pavasara saulē. Uz

sola, degunus ar papīra gabaliņiem apsegušas, sauļojās trīs sievietes.