Starp mums, meitenēm, runājot

—   Māt, atļauj man nogriezt bizi! — Baiba, posdamās sarīkojumam, lūdzās. — Kā tas izskatīsies — moderns bikšu kostīms un vecmodīga bize kā govs aste pār muguru. Visas mūsu klases meitenes sen jau nogriezu­šas, tikai es …

—   Mani neinteresē citas meitenes, — māte viņu pārtrauca, — bet tu bez bizes mājās nerādies.

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

Nevienai mūsu klases meitenei nav tik vecmodīgu un aizspriedumainu vecāku kā man. Viņi ieņēmuši galvā, ka gari mati esot sevišķs skaistums. Pabeigšu skolu, iešu strādāt un par pirmo algu tūlīt uz frizētavu. Nogrie­zīšu garos matus un nokrāsošu melnus. Apriebusies man tā sarkanā krāsa. Visi mani apsaukā par Rudo, par Rudmati.

* * *

Komjauniešu sarīkojums neizgāzās, kā to bija paredzējusi Mādžorija Sīpa. Gluži otrādi, visiem tas ļoti patika. Kāds no rajona komitejas in­struktoriem par to pat uzrakstīja avīzē, slavēja labo izdomu, vecāku akti­vitāti, iepazīstinot skolēnus ar dažādiem arodiem, kas sevišķi svarīgi as­totajās klasēs, kad skolu audzēkņi stāv uz jaunās dzīves sliekšņa.

Dažs no astotajiem savus vecākus negaidīti ieraudzīja itin kā no citas puses. Ja mājās māte bija nerunīga, darbā nogurusi, gatavoja vakariņas, kaut ko lāpīja, mazgāja, piekopa, bet tēvs lasīja avīzi, skatījās televizoru, reizēm sabāra par sliktām atzīmēm, tad te, svētku drānās saposušies, ve­cāki ar aizrautību runāja par savu darbu, par komjauniešu gaitām, un visiem bija interesanti.

Komjaunieši, jaunās biedra kartes un ziedus rokās turēdami, uzma­nīgi klausījās.

Mazajā aktieru istabiņā aiz skatuves valdīja dzīva rosība. Dace, Anna, Marga, Rita un vēl dažas meitenes, saposušās Daces mātes atnestajos tērpos, gatavojās tēlot manekenes.

—  Tagad modeļu demonstrētājas iet deju soļiem un palecoties, — Sa­nita klāstīja. — Es redzēju poļu modes skatē.

—  Ļauj, es sakārtošu tev matus! — Daces māte veiklām rokām atpina Baibas bizi un savija to pakausī smagā mezglā. Pie deniņiem un ausīm apgrieztās sīkās šķipsniņas sagriezās vijīgos gredzenos.

—   Uzģērb šo izlaiduma tērpu! — Viņa ielika meitenes rokās baltu, gaisīgu vīstokli.

Baibas māte meitenē ar balto sarīkojuma tērpu un glīto matu sakār­tojumu sākumā nemaz nepazina savu meitu. Pirmo reizi viņa dzirdēja to dziedam. Mājās patēvs to stingri jo stingri bija aizliedzis. Un pirmo reizi viņai ienāca prātā, ka, bez ierunām iztapdama vīra iegribām, viņa meitai

daudzreiz nodarījusi pari. Ja skola Baibu visādi uzteica, tad mājās viņu turēja vienīgi par kalponi.

Juris Ķirsis iepazīstināja Baibas māti ar saviem vecākiem.

—  Jūsu meitai ir laba balss ar plašu diapazonu un patīkamu tembru, — kora diriģents Ķirsis slavēja. — Tas ir rets talants, kuru ne­drīkst pamest novārtā.

—   Meitenei katrā ziņā jāmācās mūzikas skolā, ar pašdarbību vien nepietiek, — Jura māte, pazīstama operas soliste, piebilda.

Baibas māte kļuva domīga.

Pēc svētkiem astotajiem sākās pēdējais, pats grūtākais darba posms. Izlaiduma eksāmeni bija tepat pie durvīm.

12. nodaļa NEKĀ GRAUJOŠA TAČU NEBIJA!

—  Baiba jau ceturto dienu nav mājās. Māte baidās, vai tikai viņa nav izdarījusi pašnāvību, — Sanita kādā pirmdienas rītā pavēstīja.

Klasē iestājās klusums. Ziedošajā kastaņā aiz atvērtā loga svilpoja strazdi. Skaļi signalizēdama, garām padrāzās ugunsdzēsēju mašīna.

—   Nav tiesa! — Daumants kā neprātīgs purināja Sanitas plecus. — Tu muļķīgi pajokoji.

—  Aptaurētais! Ar tādām lietām nejoko. Viņas māte šodien taisās iet uz miliciju.

Pēdējais, ko Reinis Kadiķis redzēja, bija viņa skolēnu acis — Dau­manta šausmās ieplestās, Zaigas neticīgās, Dvīņu baiļu pilnās. Tad viss salīgojās, pārklājās kā ar pienainu miglu. Skolotājs ļengani saļima krēslā.

—   Pie visa vainīgs tas glumiķis Tagils. Es viņu lupatās samalšu… pats savām rokām… — Daumants vairs nevaldīja pār sevi.

—  Nomierinies! Vēl nekā nevar zināt. — Klāvs centās saglabāt aukst­asinību. — Baibai noteikti nekas nav noticis. Droši vien viņa ar savu ansambli kaut kur aizbraukusi uzstāties.

—  Es to klimpermani dabūšu rokā dzīvu vai mirušu! — Daumantam no uztraukuma raustījās valoda. — Es viņu …

—  Tas trakais patiešām nositīs Tagilu! — Sanita uztraucās. — Dzirdi, Tagils nav vainīgs. Viņš pats uz Baibu baigi noskaities. Sestdienas va­karā viņas dēļ gandrīz pajuka koncerts kādā Jūrmalas sanatorijā. Anna, es tev vēlāk pastāstīšu supero piedzīvojumu. — Viņa kaut ko iečukstēja draudzenei ausī.

—  Ko mums tagad darīt, skolotāj? — Dace jautāja. — Skolotāj, jums nelabi?

Pirmā attapās Marga un tūlīt aizskrēja uz kanceleju pie telefona.

—   Mammuci mīļā, skolotājam Kadiķim slikti. Tu jau zini, viņam slima sirds. Piezvani tūliņ ātrai palīdzībai. Tai ar atdzīvināšanas iekārtu. Guļ sakņupis uz galda. Labi, izdarīsim.

Pārējie pa to laiku bija atsaukuši skolas medmāsu.

Lādzīgā krustmāte Milda, pacēlusi skolotāja ļengano roku, ilgi taus­tīja pulsu.

—  Ir? — klusumu kā ar nazi pārgrieza Pētera baiļu pilnais jautājums.

—  Nespēju sataustīt.