Starp mums, meitenēm, runājot

Profesors ticēja, ka ar stipru gribu cilvēks var panākt visu. Kopā ar tēvu izstrādājuši katrs sev dienas režīmu, viņi pie tā stingri turējās, pie­ļaujot atkāpes tikai ārkārtējos gadījumos. Jāņa māte šausminājās, redzot vīru un dēlu katru rītu skrējām pa dārzu un pēc tam aplaistoties ar aukstu ūdeni. Brīvdienās notika kilometriem tāli pārgājieni kājām vai ar slēpēm. Gribot negribot māte bija spiesta atzīt, ka agrāk tik slimīgie dēls un vīrs toziem pat neieklepojās, nerunājot nemaz par gripu vai ikgadējām angīnām.

Izlasījis trīskārtējās Romas olimpiādes čempiones amerikāņu spor­tistes Vilmas Rūdolfas biogrāfiju, Jānis nolēma apgūt vairākus sporta veidus un sākt ar boksu. Tas nekas, ka viņam vāja muskulatūra. Vilma Rūdolfa, kas bērnībā slimoja ar bērnu trieku un tikai ar pūlēm spēja stai­gāt, ar stipru gribu un neatlaidību kļuva par «melno gaceli» — vienu no izcilākajām pasaules skrējējām. Un mūsu pašu Valērijs Brumels, pasau­les rekordists augstlēkšanā! Pēc smagas motocikla katastrofas piederīgie un draugi domāja, ka viņš neizdzīvos, nemaz jau nerunājot par atgrieša­nos lielajā sportā. Priekšlaicīgi sācis staigāt, viņš otrreiz salauza kājas potīti un pēc daudzām smagām operācijām tomēr atrada sevī spēku at­griezties sporta laukumā.

—  Labāk ķēpājies ar savu ķīmiju, tur tev labi veicas, — Imants Pro­fesoram silti ieteica. — Ar tādiem skangaliem kā tavas rokas boksā nav ko meklēt.

—  Saderam, ka tieši pēc gada es tevi nokautēšu, — Profesors viņam atcirta.

— Lielība naudu nemaksā — un tā tālāk! — Imants pagrieza muguru, pārtraukdams sarunu.

—  Daumants labojas, — Zaiga, kopā ar Baibu apskatīdamas jaunāko sienasavīzes numuru, konstatēja.

—  Tu tikai tagad to pamanīji? — Baiba brīnījās.

—  Un ja nu viņš visu to dara, lai izpatiktu tikai tev?

—  Kādēļ tad tieši man? — Baiba nesaprata.

—  Nu tādēļ, ka… — Zaiga sastostījās, — meitenes apgalvo, ka viņš tevi… ka tu …

Baiba spēji nosarka.

—  Jūs visi esat galīgi aptaurēti! Uzdevāt man ar viņu nodarboties un nu iedomājaties diezin ko, — viņa apskaitās. — Varat paši ar viņu auklē­ties! Man pietiek!

Paķērusi somu, Baiba skriešus metās prom pa koridoru.

—  Nepsiho! Pagaidi! — Zaiga sauca viņai nopakaļ.

Vairākas dienas Daumants nekādi nevarēja saprast, kas viņa sola- biedrenei lēcies. Baiba bija nerunīga, grieza galvu sānis un pat nepaska­tījās uz viņa pusi, itin kā starp abiem būtu uzcelta necaurredzama siena.

Ceturtdienā, kā parasts, abi izgāja no skolas reizē. Bija silta aprīļa pēcpusdiena.

—  Apmetīsim mazu līkumu pa parku! — Daumants ierosināja.

—  Var jau, — Baiba negribīgi piekrita.

Kanāla ūdens saulē vizēja kā dzīvsudrabs. No siltajām zemēm atlido­jušie strazdi šūpojās koku zaros un priecīgi svilpoja. Večiņas, sasēdušās piesaulītē uz soliem, laiski tērzēja un baroja ar maizes drumstalām balo­žus. No zemes kā zaļi, smaili šķēpi spraucās tulpju asni.

—   Ievēro, ka tagad agrā pavasarī katrai koku sugai ir savs notonē- jums. Bērzi izskatās violeti, sēru vītoli — zaļganpelēki, kārkli — spilgti sarkani, daži pat oranžīgi. — Daumantam bija spilgti izteikta krāsu izjūta. — Zini, man šķiet, ka arī katram cilvēkam ir sava krāsa, kas izteic viņa būtību. Sanitu es redzu dzeltenu, Annu — sarkanu, dvīņus Margu un Ritu — rožainus, Daci — zaļu, Profesoru un Klāvu — zilus.

—  Un kādu krāsu tu piešķīri man?

—  Baltu.

—  Kādēļ? Mana mīļākā krāsa ir zilā.

—  Tādēļ, ka tu manā uztverē esi tīra un balta kā ziedoša ābele.

Baiba piesarka. Un ja nu tas, ko Zaiga teica, ir patiesība, viņai jau kuro reizi ienāca prātā.

—   Tu pēdējā laikā esi tāda sadrūmusi? Vai tev kas kait? Vai mājās kas noticis?

Baiba purināja galvu.

—   Ja patēvs tevi aiztiek, paziņo tikai man, gan es viņam…

—  Man tev, Daumant, kas jāsaka, — Baiba sastostījās. — Mums ne­iznāks vairs kopā mācīties.

—  Kādēļ?

—  Redzi, ceturtdienās tieši tajā laikā man klavierstundas. Un nav jau ari vairs nekādas īpašas vajadzības, atzīmes tu esi izlabojis. Un vispār saņēmies.

Daumants klusēja. Tās dažas stundas, kuras viņi abi pavadīja divatā, viņš katru nedēļu gaidīja ar nepacietību. Tās bija kā saulaina diena, ku­ras siltuma pietika visai nedēļai.

—   Kādēļ tu neatbildi? — Baiba pavērās skolasbiedra sadrūmušajā sejā^

Ko lai viņš atbild? Teikt taisnību? Neparko. Jau tā viss skaidrs. Viņš, Daumants, Baibai ir tikai objekts, ar kuru lieki jānoņemas, uzspiests sa­biedriskais pienākums, no kura viņa tagad grib atkratīties.

—  Viss skaidrs, — viņš caur zobiem izgrūda. — Kas es tev esmu, apaļa nulle, pīslis salīdzinājumā ar to…

—  Ar ko tad?

—  Neizliecies, melot tu tik un tā neproti! Visas meitenes klačojas, ka tu esot tā švītīgā ūsaiņa dēļ galvu zaudējusi. Kur nu man ar tādu sacen­sties! Pats saprotu — nākamajai estrādes zvaigznei jau tāds kā es par prastu,

—  Nekliedz tik skaļi, ļaudis skatās. Ejam, apsēdīsimies uz soliņa, pa­runāsimies! — Baiba paņēma Daumantu aiz rokas. — Kas tev tādas muļ­ķības stāstīja? Droši vien Sanita?