Starp mums, meitenēm, runājot

Margas māte lēnām soļoja mājās. Saules riets, nokrāsojis debesis sarkanas, solīja vējainu laiku. Kā asinis, ārste salīdzināja. Labi, ka viņa paguva ierasties laikā. Ja nebūs neparedzētu komplikāciju, cietušais dzīvos. Tā ir laime, atdot cilvēkam dzīvību un veselību. Savu ārsta darbu viņa nemainītu ne pret vienu citu profesiju. Viņa nekāro aktieru vai mākslinieku skaļās slavas un aplausu, nenožēlo, ka pametusi konserva­toriju. Viņas vieta ir slimnīcā, un vislabākais atalgojums — ņo nāves izglābta cilvēka pateicības pilnais skatiens.

Pret spilgtajām debesīm iezīmējās viesnīcas augstceltnes siluets. Ārste domās vēl vienmēr atradās operāciju zālē. Sauciens: — Sirds apstājās! — kas visus ķēra kā elektriskās strāvas sitiens. — Kamparu! Sirds masāžu! — Kardiogrāfs lēnām sāka vilkt savus zigzagus. Brūce galvā iztīrīta, aizšūta, sirds sit lēnām, bet ritmiski, zilganā krāsa no lūpām pazūd. Pa nakti slimnieku uzraudzīs dežūrējošais ārsts.

Margas māte iegriezās šaurajā šķērsielā. Šeit starp augstajiem namiem jau tinās krēsla. Tuvojoties dzīvoklim, pretī nāca ikdienas rūpes — nemazgātas bērna drēbītes vannas istabā, šķīvju grēdas virtuvē. Mazuli jau sen bija laiks pabarot, tas droši vien nobrēcies gluži līks.

—   Ādamam bij' septiņ dēli! — skanēja trepju telpā jau divus stāvus zemāk. Kad Margas māte atvēra istabas durvis, viņai pretī skanēja līksmi smiekli. Krišiņš, ratiņos gulēdams, omulīgi zīda savas kājas pirkstu. Piecpadsmitgadīgie, viņam apkārt uz grīdas nosēdušies, mēģināja izdarīt to pašu. Vienīgi Klāvam tas izdevās bez mazākās piepūles.

—   Visiem jādod ķīlas, — Klāvs pieprasīja.

—   Tā nav godīga spēle, — pārējie protestēja.

—   Bet kā es varēju zināt, ka jūs tik stīvi un neveikli.

Margas māte atviegloti nopūtās.

—  Zini, māmiņ, kurš no visiem krusttēviem un krustmātēm Krišiņam patika vis­labāk? — Marga smiedamās jautāja. — Daumants, šis sprogainais skaistulis.

—   Tas tādēļ, ka man ir solida pieredze zīdaiņu kopšanā, — Daumants basā pa­skaidroja. — Manas māsas sīkais pavisam nesen arī bija tāds pats.

Māte paņēma zīdaini un devās to pabarot. Meitenes sagāja viņai līdzi.

—   Jūs pa to laiku sagudrojiet kādu interesantu rotaļu, — Marga pavēlēja un aizvēra durvis.

Bērns izsalcis kāri zīda.

—  Viņš ir tikpat liels kā mana lelle, — Anna konstatēja. — Nemaz negribas ticēt, ka arī mēs tādas bijām. Sakiet, lūdzu, vai bērnu pasaulē laist ir ļoti grūti?

—   Kā nu kuro reizi. Marga man atnāca pavisam viegli, bet ar Krišiņu es nomo­cījos, tādēļ ka viņš bija ļoti liels un smags. Ārsti jau domāja, ka nāksies taisīt ķeizar­griezienu. Bet tās ir sāpes, kas aizmirstas, tiklīdz viss ir beidzies. Sievietei tas ir liels pārdzīvojums — pirmo reizi ieraudzīt savu bērniņu, saskatīt viņā savus vai mīļotā cilvēka vaibstus.

—   Kad es apprecēšos, man būs daudz bērnu, — Dace pavēstīja. — Vismaz seši, tāpat kā maniem vecākiem.

—   Tu nu gan esi muļķe, — Sanita brīnījās. — Kas par prieku visu jaunību no­ņemties ar bērniem.-Man gan būs tikai viens, vislabāk zēns, jo vīriešiem vieglāka dzīve.

—   Bet vai mūsu vecumā jau var kļūt par māti? — Anna painteresējās.

Margas māte pasmaidīja savu jauko, sirsnīgo smaidu, un meitenēm šķita, it kā

no viņas plūstu mierinoša labestība.

«Man nav taisnība,» Baiba saprata. «Margas ģimenē nekad nebūs tā, kā pie mums. Te mājo mīlestība un saprašanās, par kuru rakstīts grāmatās, bet kuru es ne­kad neesmu sajutusi.»

—   Jau kopš deviņu desmit gadu vecuma jūsu organismā ir sākušās pārmaiņas, kuras varētu apzīmēt kā gatavošanos kļūt par māti, — Margas māte stāstīja. — Krūtis piebriest, tajās attīstās piena dziedzeri, augums kļūst apaļīgāks, sievišķīgāks.

Meitenes pamāja ar galvu.

—   Bet paies vēl ilgs laiks, un tikai ap astoņpadsmit gadiem jūs būsiet pietiekami nobriedušas, lai varētu kļūt par mātēm. Jaunākā vecumā tas var novest pie sarežģīju­miem, jo vairošanās orgāni nav vēl pilnībā attīstījušies. Bet tā ir tikai daļa no nelaimes. Jaunieši bieži vien arī garīgi vēl nav sagatavojušies mīlestībai un ģimenes dzīvei.

—   Mūsu mājā vienai meitenei, viņu sauc Inga, septiņpadsmit gadu vecumā pie­dzima bērniņš. Viņa ļoti mīlēja savu skolasbiedru, bet tas izrādījās nelietis. «Es neticu tavai mīlestībai,» viņš teica. «Pierādi to, kļūsti mana.» Ingai viņš tik ļoti patika, ka viņa paklausīja. Tiklīdz zēns uzzināja, ka Inga gaida bērniņu, viņš pārgāja uz citu skolu un visu noliedza, — Anna pastāstīja par notikumu, kas pirms gada bija satraucis visus mājas iedzīvotājus. — Sākumā Inga izmisumā gribēja izdarīt pašnāvību, bet vecāki viņu izglāba. Tagad viņa apgalvo, ka ienīstot visus vīriešus.

—   Neprātīgs ir jaunietis, kas steidz apmierināt savas dzimumtieksmes, bet vēl neprātīgāka ir nepieauguši meitene, kas viņam ļaujas, jo sievietei nākas atbildēt arī par sekām, — Margas māte domīgi teica. — Jūsu mātes droši vien jums ir atgādinā­jušas būt uzmanīgām, piesardzīgām un stingrām pret zēniem. Un zēni paši ari ciena tādas meitenes, bet par vieglprātīgām runā ar nicināšanu.